es runāju un pēc tam nožēloju, ka runāju
uzrunāju, un vēl vairāk nožēloju
pēc tam tik ļoti nožēloju, ka apmetu kažoku uz otru pusi, un vairs nenožēloju, bet nosmīnu un eju prom

es pats esmu tik neatklāts, jo bailīgs esmu. tāpēc labāk noklusēju, lai neko nevajadzētu nožēlot. heh, bet pēc tam nožēloju klusēšanu, bet tad vairs kažokpārmešana nelīdz..

pagaidām vēl esmu savās ilgās sapinies, un zinu, ka tas ir nepareizi, es esmu iekāpis nepareizajā tramvajā, man ir jāizkāpj, to es saprotu, bet kājas sapiņķerējušās kā sapnī, es nevaru. gan nāks spējš grūdiens un izkritīšu