man liekas, ka es sev māklīgi radu sajūtas, lai nebūtu jādzīvo bezjūtīgumā. tas, ko mēdzu just pret kādu pagātnes vai tagadnes izteiksmē, ir patiesi. taču mākslīgi radu skumjās sajūtas, sadomājos, un kļūst skumji. kad paskatos uz sevi distancēti, tad skumjām nav iemesla, taču tās man piemīt visu laiku, arī kad priecājos.. un tai pat laikā esmu optimists, kas zina, ka slikti nevar būt. te mirkļa stiprums, te mirkļa vājums. savdabīgs iekšējais līdzsvars. nezinu. varbūt ne mākslīgi. vien paskatos te virsējā slānī, te zemākā, un vienīgi pašā kodolā, tur gan ir miers. smiekli un asaras ir augšpusē. emocionālais stoisms kaut kāds. ievainojams, bet ne salaužams.

tagad lēnā garā dzeru kafiju un strādāju darbu.