Uzskatu, ka es nekļūdos, man liekas, ka sajūtu _savus_ cilvēkus perfekti, tāpēc man ir tik maz draugu. Ja iemīlos, tad man arī liekas, ka tas vienmēr IR pareizi. Vienmēr šķiet, ka tas, kurš manās domās ir tagad, ir vislabākais, un katru šo brīdi liekas, lai tagad nekad nebeigtos, jo citu negribas, vien to, kas _tagad_. Nekādas vakardienas pasakas. Lai gan sapnī vakardiena reizēm atnāk, bet tas jau normāli, jo cilvēki atstāj savus nospiedumus, bet nav vēlēšanās tur atgriezties.
Var būt tikai labāk vai citādāk, ne sliktāk. Man tā liekas. Ne obligāti par iemīlēšanos, bet vispār.
Es esmu depresīvs optimists, tā nu tas ir.