| |
[2. Aug 2010|11:06] |
Uzsākt pirmo darba dienu ar glāzi šampānieša sava sestā stāva augstumos ir diezgan patīkami, kaut saule silda bezjēdzīgi karsti un diena paies lasot e-pastus, papīrus un visu citu, kas samest kaudzē uz mana darba galda.
Brīvdienās zvaigznes bija sastājušās dīvainos leņķos, izprovocējot cilvēku kaislības un saasinātas reakcijas. Bet tas bija tiem citiem, ne man. Es tikai noskatījos, un aizvien nevaru beigt brīnīties par cilvēku iekšiņām. |
|
|
| |
[30. Jul 2010|14:26] |
Labdien nezināmie.
Esmu atgriezusies no balagāna mēneša garumā;
no Eiropas nekurienes,
no okeāna,
no tveicīgām Berlīnes ielām un ateljē Uberall,
no Hollandes nepastāvīgajiem, bet pastāvīgi pēc zāles smaržojošajiem, laikapstākļiem ar sērojošajiem cilvēkiem par zaudējumu futbola spēlē,
no Francijas akmeņraktuvju alām, kur tagat dzīvo citādie, nesaprastie, geji, meitenes ar ūsām un spalvainām kājām,
no hipiju festivāla Vāczemē,
no nīkšanas un svīšanas busā,
no padzīvošanās pa skvotu Hārlemā, kur sienās izdauzīti caurumi, visur mētājas atkritumi un sadzīvo kaķi, suņi, cilvēki un blusas, bet ne policija, kas vienas nakts laikā divreiz brauc izgaiņāt reibinošas vielas salietojušos nakts balētājus,
no peldēm visos iespējamos ūdeņos,
no Beļģijas laukiem, kur smird pēc kūtsmēsliem,
no simts un vienas zaļās pieturas,
no gulēšanas ceļmalās un krūmos, un vecos matračos,
Sveiki negribētā realitāde, ikdienas rituāli, karstums un papīra darbi, bet vēl nē, vēl tikai bišķin nē, tas viss atsāksies tikai pirmdien ar pirmo dienu tik sen aizmirstajos sestā stāva augstumos... |
|
|
| |
[5. Jul 2010|19:50] |
Jau ar pirmajām atvaļinājuma dienām mana āda sāk beidzot pieņemt iedeguma toni. Nost ar balģīmi biroja krēslā blendzot datorā.
Un tas ir tikai sākums, jo pašreiz notiek cītīga somu krāmēšana, lai jau pēc vienas dienas - trešdien no rīta dotos paceļot pa Eiropu kopā ar Oranžajām brīvdienām, viņu balagāna tūres ietvaros. Sākums braucienam būs apskatāms un paklausāms visiem - Radio 101 ēterā trešdienas rītā pulksten desmitos. Priekā! |
|
|
| |
[2. Jul 2010|10:39] |
|
Bet šodien ir pēdējā darba diena pirms sen gaidītā, lolotā, mēneša ilgā atvaļinājuma. Protams, ka darbi darāmi vēl ar kaudzi, bet tas būs viegli, jo tie tak ir pēdējie. Izdari un skrien beidzot dzīvot, baudīt, priecāties. |
|
|
| |
[28. Jun 2010|14:10] |
|
Ardievu brīvdienas, čau ar papīriem aizbāztais darba galds un sestā stāva augstumi. Pirmās darba dienas rīta steiga ir pierimusi, prāts apskaidrots un nedēļas veicamie darbi sagrupēti smukās čupiņās. Nedaudz skauž, ka sēžot darba krēslā jamiedz acis no saulstaru daudzuma kabinetā, bet brīvdienas bija saulainas tikai pa-pusei, un tieši tajā pusē, kas tika pavadīta pie dabas un upes, saules iztrūka pilnībā. Bet sūdzēties nav vērts, jo svinības izdevās, kaut nedaudz jocīgi un nesagaidot jāņu dienas rītu. Ar vienu aci baudīju dabu un mieru, ar otru brīnījos par cilvēku ne/prāta darbiem. Pārāk daudzi apkārt pēkšņi ir iemīlējušies, vai sākuši ienīst, vai mokās no pieraduma sāpēm, kā pavasarī, bet, cilvēki, ir tak jau vasara! Tomēr tik maz kas piepildās reālajā dzīvē no mūsu galvā izspēlētā vēlamā dzīves scenārija, atstājot vietu neveiklai improvizācijai. |
|
|
| |
[22. Jun 2010|15:38] |
|
Klāt beidzot garās brīvdienas, uz kurām, gan tikai kā datumiem sienas kalendārā, jau labu laiku atpakaļ tika liktas lielas cerības. Mana sestā stāva augstumos pagaidām viss diezgan mierīgi, darbi apdarīti, papīri sarakstīti, tikai jūtama tā saspringtā trīšanās pa krēsiem, gaidot kā aizrit pēdējās darba dienas minūtes. Laiks gan nesola neko jauku, jo mirkt ūdenī ar ūdeni uz galvas būs vairāk kā nepatīkami, un pasākums var izvērsties tikai kā par nelaimīgu piedzeršanos Līgas un Jāņa vārdienās. Taču šis maldīgās cerības par sauli un pļažu un vāļāšanos zālītē nav aizmirstas un nemaz netaisās tikt izmestas no manu fantāziju lādes. Došos jel ārā, pilsētas dabā un betona mājokļos pirmo reizi siet sieru. |
|
|
| |
[16. Jun 2010|14:50] |
|
Pēdējā laikā sāku pamanīt, jo lielākā ķēpā darbā man būs jārokas, jo iekšēji gribas uz to dienu vairāk arēji sapucēties. Nu tā, lai tas viss sliktums un grūtums neķertos klāt ikdieņišķajiem džinsiem, bet aizslīdētu kaut kur gar manu svārku/kleitas malu, vai tiktu paspiests zem augstpapēžu kurpju zoles. Tā, lai lecīgi vīrieši ar porcelāna zobiem un zelta gredzeniem neuzdrošinātos ko teikt par maniem pūkainajiem matiem, vai sievietes ar pielīmētām skropstām un nagiem nemēģinātu piedāvāt krēmiņus nagu kopšanai. |
|
|
| |
[14. Jun 2010|11:07] |
Kafe Ļeningrad ir pārāk ievelkošs iestādījums, un, tomēr, kur gan vēl citur pulksten astoņos no sestdienas rīta var mēģināt dejot valsi klasiskās mūzikas pavadījumā. Bet nē, īstenībā jau tas nav priecīgi, bet skumji, ka atkal brīvais laiks tiek pavadīts izklaidējoties un iedzerot. Šonedēļ man jabūt atbildīgākai, jāsavācas un jānododas ikdienas patērētāju aizsardzībai no viņiem pašiem, un sūdiem, ko viņi lieto.
Pagajušonedēļ es no sava sestā stāva augstumiem varēju priecāties par mākslīgo papeļu pūku sniega puteni, kas visu laiku virmoja gar logiem un izskatījās tik sirreāli uz zaļo parka koku fona. Bet šonedēļ arī tas ir beidzies, pūkas ir aizpūtis vējš, un atlikumi ar lietu ieskaloti kanalizācijā. Nekas cits par ko priecāties pagaidām nav uzradies un atliek vien iegrimt savu papīru valstībā. |
|
|
| |
[9. Jun 2010|15:06] |
Runājot par universitāti un eksāmeniem bioloģijā, uzšujam sev kādu špikeri?
|
|
|
| |
[8. Jun 2010|10:55] |
|
Šodien es jūtos kā universitātē pirms mutiska eksāmena vai prezentācijas aizstāvēšanas par tēmu, ko es zinu labāk kā daudzi citi un tomēr iekšā raustos un pārdzīvoju, ka nezinu ideāli. Visi jau grib naudu vai skaistumu, un pārējās lietas, par ko man jacīnās, ir tikai ideālas un šķiet, ka arī nevajadzīgas. |
|
|
| |
[31. Maijs 2010|09:53] |
Vakardienas vienīgajā brīvdienā piedzērusies, bet tomēr sapucējusies, aizgāju uz Operu. Viņam nepatika, bet man būtu paticis daudz vairāk, ja nebūtu nācis miegs.
Šodien atkal termiņi žņaudz un papīri uzbāžas, tā kā jāņem vien rokā pele un pildspalva un jāiet kārtējā darba dienu cīniņā. |
|
|
| |
[24. Maijs 2010|11:28] |
|
Bet nedēļas nogales plāni izdevās lieliski. Bija pastaiga pa naksnīgām Viņa bērnības vietām, vīna dzeršana uz pilsētas tiltiem un rāpšanās pāri sētām. Pleci ieguva sarkanu nokrāsu un ir sāpīgi aizvien, bet ciskas rotā divreiz vairāk zilumu. Kaķis ir aplaimots ar svaigi iesētu kaķuzāli, tik jāpaciešas viņam kamēr to varēs ņammāt iekšā, bet zaļumu dārziņš uz palodzes ir papildinājies ar eksotiskiem mazajiem zaļajiem brāļiem un māsām kā timiāns, rozmarīns, un ne tik eksotiskajām piparmētrām, maurlokiem, pētesīļiem un selerijām. Tagat tik atliek par viņiem rūpēties un ēst pamazām nost. |
|
|
| |
[24. Maijs 2010|09:53] |
|
Atkal sapņoju dīvainus sapņos un brīnos, kas notiek manās smadzeņu šunās. Naktī bēgu no Viņa pa sava bērnības dienu rajona blokmāju pagalmiem, kas līdzinājās mežam, un iekšā bija baile, ka Viņš grib nodarīt man pāri. Pēc kāda laika jau biju pazaudējusies jūras krastā, kur smiltīs locījās dīvains ūdensdzīvnieks ar kājiņām kā astoņkājim. Dzīvieks no sākumā uzbruka, tad palika labs, un tad izrādījās var mainīt arējo veidolu, piem., iegūstot cilvēka izskatu, kas izrādījās, ka nav nemaz tik peļami. Bet modinātājs zvanīja jau trešo reizi pēc kārtas, un bija japucējas, lai dotos uz sava sestā stāva augstumiem. Šonedēļ valdīs cīņa ar degmaisījuma pudelēm un lieko svaru. |
|
|
| |
[20. Maijs 2010|13:08] |
Kaut, manuprāt, es neesmu savas darbavietas patriots, šonedēļ regulāri sapņoju par dažādām sirreālām darba situācijām. Varbūt tas jau tikai karstums un pms, tomēr tas ir uzmācīgi un nedaudz kaitinoši. Pa to laiku reālās darba dienas skrien kā stirnas, un laiks pazūd tajā bļodā, kur virsū rakstīts izšķērdēts.
Vakar taisīju auksto zupu un vienu brīdi pat sabijos, ka tik nedabūju aizrādījumu - ka pa biežu taisu, jo manās smadzenēs kaut kā bij iesēdusies doma, ka pirmdien jau bija aukstā zupa. Bet protams tā pirmdiena bija istenībā ceturdiena pirms nedēļas, un pat nesaprotu, kur tās visas dienas pa vidu ir pazudušas. Laikam jau bļodā ar uzrakstu pazudušās dienas.
Gribas dzīvot dīkdienīgu dzīvi, pa vakariem un naktīm dzert vīnu, braukāties ar velo pa tukšām pilsētas ielām, vietās kur zied ābeles, ievas un viss cits, kas šobrīd zied un smaržo, bet dienā rosīties pa kādu māju laukos, stādīt zaļumus un elpot pirmās nopļautās zāles pēdējo izelpu.
Bet pa to laiku, kamēr sapņoju acīm vaļā, kaķis būs veiksmīgi apēdis visus manis sētos zaļumus palodzes improvizētajā darziņā. Ņam, ņam, ardievu spināti, kressalāti un dilles... |
|
|
| |
[10. Maijs 2010|11:23] |
Šis tomēr ir skaistākais gada laiks, jo var vērot kā ik pa minūtei, ik pa stundai viss paliek zaļāks un zaļāks, kā dziesmā no multenes - maija lietū, lai cik auksts... tādā lietū pat akmens plaukst...
Ja nevajadzētu papīrus bikstīt savos sestā stāva augstumos, labprāt sēdētu pie divām improvizētajām palodzes dobēm un vērotu, kā dīgst spināti, kressalāti un dilles. Bet nekā, tabulas ir jābīda un jārūpējas par patērētāju drošību un informētību.
Brīvdienās gan izdevās patīkami laiskas, ar filmu skatīšanos, ikrīta ceptajām oliņām un balto kafiju, ar izbraucieniem ar velo un sildīšanos Adrejsalas tālākajā galā, ar vakara lazanju un ābolkūku. Ar ieskriešanu jaunajā draugu saorganizētajā bārā/klubā Taka, un dažām trakām recycling idejām, mēģinot ko saknibināt no polietilēna maisiņu krājumiem un kuru rezultātā tika iegūts jauns garšvielu paciņu trauciņs/groziņš un pāris nelielas tulznas.
Bet prieki beigušies, klāt atkal kārtējā darba nedēļa. |
|
|
| |
[30. Apr 2010|11:51] |
|
Dažreiz neko vairāk nevajag, kā just blakus tādu pašu siltu gaļas gabalu kā es. just ka viņa spalvas knibina manējās, elpa pieskaras ādai, un iekšā saraujas un izplešas sirds kambari. |
|
|
