| |
[27. Apr 2010|12:10] |
|
Es esmu ļoti maldināts dārzkopis. Mana kressalātu dobe uz palodzes radīja mani aizdomīgu - jo stādi nemaz nelīdzinās tām lapām, kas attēlotas uz sēklu paciņas, kaut arī norādīts, ka tie jau sen ir vācami nost un ēdami. Šodien pēc nelielas parakņāšanās interneta dziļumos, secināju ka viss ir kārtībā ar maniem stādiem, tikai nezin kāpēc uz tās paciņas attēlots velns-zin-kas-tur. Bet kaķim garšo. Vakar viņš pilnu muti šņakšņinādams, abām kājām iekāpis dobē, apēda labu tiesu zaļumu, kamēr es izmisīgu centos viņu atgaiņāt. |
|
|
| |
[23. Apr 2010|09:53] |
|
Neskatoties uz slapjo pļuru, kas šorīt krita no debesīm, pagalma bērzam ir izplaukušas mazas zaļas lapiņas. |
|
|
| |
[19. Apr 2010|13:41] |
|
Naktī sapņoju nedaudz dīvainus sapņus, bet tik un tā šodienas garastāvoklis ir diezgan priecīgs, kaut atkal ir jābaksta darba papīri ar skaudību skatoties saulainajā ainavā. Brīvdienu notikumi gan nedaudz baksta un skaitu pie sevis skaitāmpantiņu - mazāk dzert, vairāk darīt, un apceru sava viedokļa nepastāvību. No vienas puses, ņemot vērā manu mūžīgo klusēšanu, viedokļa izvilkšanu laukā ar knīpstangām un biklumu pret cilvēkiem, iedzerot ir vienīgā iespēja tik laukā no šīs iedomātās čauliņas. Citādi es galīgi nemāku izlīst no savas kastes. Bet no otras puses, laiku tak varētu pavadīt daudz lietderīgāk, nevis izšķērdējot kārtējā ballītē un cīnoties ar tās sekām. |
|
|
| |
[13. Apr 2010|16:15] |
|
Kārtējo reizi e-pasta kastītē iebira paziņojums, ka lielā zinātne man atkal iet secen. Projektu neapstiprināja. Nopūšos, un turpinu bakstīt savus darba papīrus sestā stāva augstumos un lūkoties kalendārā, skaitot dienas līdz kārtējām brīvdienām. |
|
|
| |
[9. Apr 2010|12:07] |
Šodien pēdējā nedēļas darba diena. Tas priecē. Pēc pāris stundām varēs nomest savas pelēkās ierēdniecības drēbes un mesties lēkāt ārā - saulē.
Elsita
|
|
|
| |
[8. Apr 2010|16:45] |
Jau labu laiku mani iedvesmo māksliniece Elsita vai īstajā vārdā Elsa Mora. Pirmkārt viņai ir ļoooti sievišķīgs blogs The Hidden seed, kur viņa demonstrē savus ietērpus, kā arī viņa ir radītāja veselai saimei puķu cilvēciņu Blossom Buddies, kuru attēli apkopoti grāmatā.
Es vienkārši nespēju beigt sajūsmināties/brīnīties par visiem viņas radītajiem darbiem - smalkajiem papīra griezumiem, ilustrācijām, lellēm, brošām vai keramikas darbiem, kas viss aplūkojams viņas blogā Elsita.
Piemēram, šo blossom buddie sauc Celina
|
|
|
| |
[7. Apr 2010|09:30] |
Aizvien nevaru atgūties un pamosties no svētku brīvdienām. Tā ir, ka parastajam darbiniekam, kas n-tos mēnešus pieradis plānot savu dzīvi ritmā piecas darbadienas-divas brīvdienas iedod vairāk laika vaļoties. Un vairāk brīva laika diemžēl nekad nenozīmē - vairāk paveiktu lietu, lielākā daļa aizvien tiek izšķērdēta ballējoties, guļot, klausoties mūziku, kas dzirdēta jau simtiem reižu, taisot ēst un darot citas pavisam ierastas lietas.
Un vēl sliktāk, ka uznāk tā pavasara saulaino rītu bezjēdzība, kad saliekas, ka īstenībā jau nav vērts vispār ko darīt. Bet ar to ir jacīnās, ar savām kailajām rokām jāpretojas un jagrūž prom.
Šodien beidzot saņemšu no Ķīnas savu astoņpadsmit tūkstošu bumbiņu paciņu un varēšu atsākt niekoties un knibināties, un to nebeigt vēl pāris gadus. |
|
|
| |
[30. Mar 2010|13:02] |
|
Es slimoju gadā tieši divas reizes. Katru gadu, bez izņēmumiem. Dārzeņu ēšana, vitamīnu lietošana un tuntulēšanās siltās drēbēs nepalīdz. Un tieši tagat ir pirmā reize šogad - klepoju kā zvērs. Bet jāstrādā jau ir tāpat, kaut tabulas nebīdās, burti neklabinās un ar cilvēkiem iet runāties arī bail, padomās ka es kāds diloņslimnieks esmu. |
|
|
| |
[29. Mar 2010|10:22] |
Brīvdienas izvērtās tādas bejēdzīgi jēdzīgas. No vienas puses ir beidzot atklāta velosipēdu sezona, taču pirmais izbrauciens pagalam neveiksmīgi izbeidzās ar samirkšanu lietus šaltī. Sīpolloku plantācija tika papildināta ar kressalātu dobi uz palodzes, un zemesstunda cēli aizvadīta, izslēdzot visas elektroierīces, pat ledusskapi.
Taču no otras puses dzērienu patēriņš naktī uz svētdienu padarīja dienu gadrīz par neesošu, toties uznāca kaut kas līdzīgs nostaļģiskam mieram ar sirreālu sajūtu uztveri. Pamanot ballītē divus bijušos draugus, salikās, ka nekur tālāk par dzīvi pirms pāris gadiem neesmu tikusi, tikai tā bezjēdzības sajūta ir mazinājusies un tad uzplēstās brūces ir savilkušās.
Vakarā Viņš pa gultu vāļājoties prātuļoja kāda varētu būt dzīve tad kad būs trīsdesmit un pēc desmit gadiem, bet man sametās bail, ka arī pēc tiem nezincik gadiem nekas būtisks nebūs mainījies. Mēs dzīvojam tā, ka nekas arī nevar mainīties, tā konstanti, kā paralēles. |
|
|
| |
[22. Mar 2010|14:34] |
|
Šodien man sāp visas maliņas un lauž kaulus, un tas tikai no skraidīšans apkārt naktī pusplikai histērisku emociju iespaidā. Viņš aizskāra un saplēsa kādu smalku stīgu no tām, kas mūs vieno. |
|
|
| |
[19. Mar 2010|15:47] |
Kā jau pēdējā darba nedēļas dienā, ar steigu jāpabeidz pēdējie darbi, bet jau ar vienu daļu savu smadzeņu šūnu priecājos par kūstošo sniegu, fantazēju par resniem, grūsniem krokusu pumpuriem un mazu zaļumu dārziņu uz palodzes. Brīvdienās noteikti vajag sadarīt ko muļķīgu pavasarim pa godu, kā piemēram sastādīt palodzes dārzu spuldzītē:
Pagatavošanas pamācība te.
Vai arī pagatavot dīgstošu papīru ar sēkliņām, kas tik ļoti man atgādina bērnību, kad vecaimammai, kura bija visu savu mūžu katru sēkliņu ar rokām ielikusi vadziņā, attaisot importa sēklu paciņas, pa brīnumu no tās izvilkās tikai gara papīra lenta, kurā sēklas jau bija iestrādātas iekšā vajadzīgajā attālumā.
Te pagatavošanas pamācība kartiņām no šāda papīra.
/Viss no Etsy |
|
|
| |
[15. Mar 2010|15:18] |
|
Šodien esmu apbrīnojami darbīga un runātīga, kas noteikti vakarā rezultēsies tukšā galvā un klusēšanā. Bet ko la dara, ka mana darba ādiņa ir laipna, runātīga un saprotoša, un kad to mājās nomet nost, paliek pāri viens saguris mazrunīgs radījums, kas tup uz gultas malas un knibinās ap dziju. Domāju vakaros uzsākt radošu darbnīcu, kur katrs atnākot atnes līdzi priekšmetu, kas pirmais paķēries pa rokai, un tad vairākas stundas mocās to uztamborējot. Un tad varētu izdot grāmatu kā uztamborēt sūdu jeb pieklājīgāk kā uztamborēt lietu no kā nav nekādas jēgas un to izveidot iztērētais laiks ir zemē nomests laiks. Domāju ka sliktāk kā regresty atrodamie labumi diezin vai sanāks. |
|
|
| |
[25. Feb 2010|21:39] |
|
Tik izšķērdēta man ir šī ziema, tik maz kas sadarīts tai pa godu. Pa kalniem nav šļūkāts, sniega pilis nav celtas, pat ar sniega pikām neviens nav apmētāts. Dzīvoju kā māju dzīvnieks, pa dienu sildoties siltos kabinetos, drebinoties aukstās noliktavās un mērcējot zābakus sālssniega žļurgā. Darbā nomāc slikts mikroklimats un dzenāšana, pagājušonedēļ raudāju es, šonedēļ kolēģe. Un tas vispārējais taupīšanas režīms... tomēr to laikam tikai mans vēders uztver visbūtiskāk un nemitīgi audzē tauku kažociņu kādai nebaltai dienai. Staigāju pie populāriem dabiskās kosmētikas ražotājiem, tie man piepūšs pilnas ausis ar jonizētu gaisu, plāta rokas un stāsta par tauku šūnu šķeļšanos, bet es domāju, kapēc pa bargu naudiņu pirktais viņu krēms pēc mēneša lietošanas kļuva man tik netīkams un izmetams. Dabisks jau tomēr nekad nebūs cilvēku radīts, lai kā tas cilvēku dzimums censtos un pūlētos, un izdomātu visādus eko standartus dabiskuma izmērīšanai. Tomēr pie saknēm jau mums kaut kā ir jāatgriežas, tuvāk, vēl tuvāk tai zemei jānolaižas. Bet lai to izdarītu jānogada kamēr pazūd sniegs. Jānogaida, kad sāks plaukt zāle un putni čivināt pavasara dziesmas. |
|
|
| |
[10. Feb 2010|14:35] |
gribas izķidāt savas iekšas un apskatīties, vai tiešām, tur nav nekā jēdzīga.
nu kaut vai mikroskopiska kripata jēdzīguma dziļi, dziļi noslēpta.
 |
|
|
| |
[10. Feb 2010|14:09] |
šī ziema ir nežēlīgi gara.
un esmu tik garlaicīga. |
|
|
| |
[5. Feb 2010|12:31] |
|
Mēs esam tikuši tik tālu, ka attiecībās ir sabiruši krikumi, kas kaitina. |
|
|
| |
[3. Feb 2010|12:02] |
|
Es jau gandrīz gadu dzīvoju uz somām, jo sirdī tomēr nespēju izšķirties, kuru vietu varētu uzskatīt par savām mājām. Pie Viņa tomēr aizvien ir tik maz no manis un man šķiet, ka nevaru tur atrast savu miera stūrīti. Savu ikdieņišķo miera migu. |
|
|
