|
25. Feb 2010|21:39 |
|
Tik izšķērdēta man ir šī ziema, tik maz kas sadarīts tai pa godu. Pa kalniem nav šļūkāts, sniega pilis nav celtas, pat ar sniega pikām neviens nav apmētāts. Dzīvoju kā māju dzīvnieks, pa dienu sildoties siltos kabinetos, drebinoties aukstās noliktavās un mērcējot zābakus sālssniega žļurgā. Darbā nomāc slikts mikroklimats un dzenāšana, pagājušonedēļ raudāju es, šonedēļ kolēģe. Un tas vispārējais taupīšanas režīms... tomēr to laikam tikai mans vēders uztver visbūtiskāk un nemitīgi audzē tauku kažociņu kādai nebaltai dienai. Staigāju pie populāriem dabiskās kosmētikas ražotājiem, tie man piepūšs pilnas ausis ar jonizētu gaisu, plāta rokas un stāsta par tauku šūnu šķeļšanos, bet es domāju, kapēc pa bargu naudiņu pirktais viņu krēms pēc mēneša lietošanas kļuva man tik netīkams un izmetams. Dabisks jau tomēr nekad nebūs cilvēku radīts, lai kā tas cilvēku dzimums censtos un pūlētos, un izdomātu visādus eko standartus dabiskuma izmērīšanai. Tomēr pie saknēm jau mums kaut kā ir jāatgriežas, tuvāk, vēl tuvāk tai zemei jānolaižas. Bet lai to izdarītu jānogada kamēr pazūd sniegs. Jānogaida, kad sāks plaukt zāle un putni čivināt pavasara dziesmas. |
|