| |
[1. Feb 2010|11:03] |
|
Vakar bija burvīgā svētdiena. Tāda, kādai vajadzētu būt īstai brīvdienai, nu tikai bez vieglā rīta nelabuma no vīna patēriņa sestdienas naktī. Šodien atkal no sava sestā stāva augstumiem skatos uz balto, blīvo sniega puteņa segu, kas aizklāj skatu uz Rīgas jumtiem, un brīnos par citu cilvēku iekšiņām. Lai cik to nebūtu skumji atzīt, ir cilvēki ar kuriem pārtraucot kontaktēties, tu sāc dzīvot daudz brīvāk un justies patiesāk. |
|
|
| |
[29. Jan 2010|15:36] |
|
Kaut kāds apmulsums. Pazaudējos šodien starp vandīšanos pa papīru kalniem, lietuviešu telefonsarunām un definīcijām dažādās valodā. Nu priekš-kam-tas-viss. Bet atbildes vietā arī neko vairāk kā izteiksmīgu žestu - roku noplātīšanu šobrīd nevaru no sevis izspiest. No rīta miegainām acīm traucoties uz transporta pieturu acīs salidoja sniegpārslas, kas kūstot pārvērtās par asarām, noskalojot tušas apķēpātās skropstas. Bet arī tad apnikums nebija mani vēl panācis, bija spars, doma un griba, kas nemanāmi pazaudējas bakstot datoru un cilājot savus apdrukātos papīrus. Man izmisīgi vajag lielu devu ar mierīgiem, nesteidzīgiem rītiem, kuros kūļājot kailas kājas un malkojot baltu kafiju ar medu, dzīve paliek par mazdrusciņu labāka. |
|
|
| |
[27. Jan 2010|15:27] |
Mazmazītiņi tamborēti zvēri, kukaiņi un citi nieki.
Man ko tādu mēģinot uzknibināt
būtu pirksti mezglā samudžinājušies un pārpūlētas acis.
Citi zvēri ir te. |
|
|
| |
[27. Jan 2010|15:08] |
Vienas ballītes gredzentiņš.
Autore Linda Schailon.
Vairāk meklēt te. |
|
|
| |
[26. Jan 2010|12:07] |
|
es esmu tikai pinku pavēlniece |
|
|
| |
[22. Jan 2010|10:22] |
|
Šonedēļ valda aukstums un vienpatība. Nesaprotu, kapēc manam ķermenim vajag to tauku kažociņu, ja tas nespēj mani pasargāt no atdzišanas. Tikai savelkot vismaz četras sīpoliņa kārtas var justies kaut cik droši staigājot pa ielām šajā ziemas spelgonī. Bet vakaros mājās es ierokos savas segu iglas dziļumā un sildos, un ļauju klēpjdatoram sildīt manas ciskas. |
|
|
| |
[18. Jan 2010|12:05] |
|
Kaut no rītiem aizvien agrāk paliek gaišs, aizvien lielās mocības ir celšanās. Patīkamāka ir brīvdienu rītu mīļā pavārtīšanās, pasnaušana un dziļāka iekūņošanās segā. Un šorīt mana sestā stāva loga ainava arī nepriecē, jo baltie koki pazuduši, viss atkal palicis daudz pelēkāks un sirdī uzradusies sāpe. Nestrādājas nemaz, atturīgi vēroju putnu barus riņķojam virs Rīgas jumtiem, un man liekas, ka viņi nesavākti plivinās gaisā īsti nezinot kur jādodas. Bet vispār nekur tālāk par muļķa dakšiņu arī neesmu tikusi. Zinu tikai to, ka man vajag iemācīties vismaz Viņu pasargāt no tās bezjēdzības, kas ir manī, no manu iekšējo sajūtu nesakārtotības un muļķīgām iedomām. No manas sačakarētās realitātes uztveres, no izvairīšanās, no nedomāšanas par sekām. Manī nav kodola, esmu tikai gaļas galerts, kuru ar glaimu palīdzību var vadīt visi, kam nav slinkums. Nomāc klusas bailes, ka es būšu tā, kas visu izbojās, jo cilvēka sajūtas tak ir kā vissmalkākais zirnekļtīkls, bet es ar kādu savu muļķīgo iedomu to varu saplosīt vienā mirklī un ir lietas, kurām nekad nebūs attaisnojums. Nomāc bailes par aizkavējušamies mēnešreizēm. |
|
|
| |
[15. Jan 2010|11:28] |
šodien baltajos kokos jāmedī/jāmēdī urālpūce
p.s.
r.i.p. |
|
|
| |
[14. Jan 2010|21:44] |
|
Gribas zivi. Šodien divdomīgu sajūtu vadīta staigāju pa zivju paviljonu un skatījos uz tonām dažādos veidos sagatavotiem zivju līķīšiem. Man laikam vajag dabūt rīklē kādu asumu, kādu iestrēgušu asaku un tad mocīties, klepot un sēkt, rīstīties, tvert pēc elpas un noraudāties... un tad es varbūt tomēr saprastu, ka man dzīve ir patīkami mierīga, nevis paredzama un garlaicīga, kā man brīžiem šķiet. Es nekad nebūšu kas cits, bet augt tomēr vajag. Ne īsti gan apkārtmēros un garumā, bet dziļumā, iekšiņās. Veidot slānīšus un rieviņas, saitītes un savienojumus. Un darīt vairāk. |
|
|
| |
[8. Jan 2010|10:47] |
Viņa un splavains draudziņš.
Citi mīlīgi un ne tik mīlīgi zīmējumi iekš Carson Ellis |
|
|
| |
[6. Jan 2010|11:30] |
Un tomēr pagājušais gads man asociējas tikai ar pieradināšanos, apradināšanos un samierināšanos. Ar mazu mierīgu dzīvīti. Ar pilnīgu pretstatu aizpagājušajam. Nekādas bezjēdzīgi pārgalvīgas trakošanas, galēji sasāpinātas emocijas un sāpes pakrūtē.
Bet, ziniet, ir labi. |
|
|
| |
[4. Jan 2010|16:22] |
|
Vakar viņš grieza torti un ievārījums no iegriezuma vietas pilēja gar tās sāniem kā asinis. |
|
|
| |
[4. Jan 2010|10:58] |
|
Jaunais gads godam sagaidīts mājā ar visskaistākajām lāstekām un mierīgi rit jau ceturto dienu. |
|
|
| |
[28. Dec 2009|16:02] |
|
Pašai negribot, bet sajūtot gada nogales tuvošanos, iestājies mazliet apcerīgs garastāvoklis. |
|
|
| |
[24. Dec 2009|17:53] |
Ieraksts sev.
Ziemassvētki ir burvīgi svētki, neskatoties uz nevajadzīgu stresu, ko jūtu no cilvēkiem apkārt, neskatoties uz eglītes rotājumiem, ko iegādājusies mana māte un kas man izcili nepatīk, neskatoties, ka aizvien nav izcepta neviena piparkūka un to ka neatradu cepumu formiņas, ko tik ļoti kāroju, neskatoties, ka būs jasatiekas ar radiem, kurus nemaz tik ļoti nekāroju satikt un jārunājas runāšanās pēc un neskatoties uz to, ka svētkus svinēšu bez cilvēka, ko gribētu just sev blakus vairāk par savu ģimeni un radiem, jo tad viss būtu daudz daudz patīkamāk un mierīgāk.
Bet, cilvēki, priecīgus Jums. |
|
|
| |
[18. Dec 2009|10:08] |
Vēlos tieši un tikai šādas piparkūku formiņas, lai varētu sacept pati savus sapņu ziemssvētku cepumus.
|
|
|
| |
[16. Dec 2009|13:11] |
Sniega sēnītes.
|
|
|
