|
18. Jan 2010|12:05 |
|
Kaut no rītiem aizvien agrāk paliek gaišs, aizvien lielās mocības ir celšanās. Patīkamāka ir brīvdienu rītu mīļā pavārtīšanās, pasnaušana un dziļāka iekūņošanās segā. Un šorīt mana sestā stāva loga ainava arī nepriecē, jo baltie koki pazuduši, viss atkal palicis daudz pelēkāks un sirdī uzradusies sāpe. Nestrādājas nemaz, atturīgi vēroju putnu barus riņķojam virs Rīgas jumtiem, un man liekas, ka viņi nesavākti plivinās gaisā īsti nezinot kur jādodas. Bet vispār nekur tālāk par muļķa dakšiņu arī neesmu tikusi. Zinu tikai to, ka man vajag iemācīties vismaz Viņu pasargāt no tās bezjēdzības, kas ir manī, no manu iekšējo sajūtu nesakārtotības un muļķīgām iedomām. No manas sačakarētās realitātes uztveres, no izvairīšanās, no nedomāšanas par sekām. Manī nav kodola, esmu tikai gaļas galerts, kuru ar glaimu palīdzību var vadīt visi, kam nav slinkums. Nomāc klusas bailes, ka es būšu tā, kas visu izbojās, jo cilvēka sajūtas tak ir kā vissmalkākais zirnekļtīkls, bet es ar kādu savu muļķīgo iedomu to varu saplosīt vienā mirklī un ir lietas, kurām nekad nebūs attaisnojums. Nomāc bailes par aizkavējušamies mēnešreizēm. |
|