|
14. Jan 2010|21:44 |
|
Gribas zivi. Šodien divdomīgu sajūtu vadīta staigāju pa zivju paviljonu un skatījos uz tonām dažādos veidos sagatavotiem zivju līķīšiem. Man laikam vajag dabūt rīklē kādu asumu, kādu iestrēgušu asaku un tad mocīties, klepot un sēkt, rīstīties, tvert pēc elpas un noraudāties... un tad es varbūt tomēr saprastu, ka man dzīve ir patīkami mierīga, nevis paredzama un garlaicīga, kā man brīžiem šķiet. Es nekad nebūšu kas cits, bet augt tomēr vajag. Ne īsti gan apkārtmēros un garumā, bet dziļumā, iekšiņās. Veidot slānīšus un rieviņas, saitītes un savienojumus. Un darīt vairāk. |
|