| |
[2. Jun 2008|10:30] |
Stipras jūtas tagad nav modē, bet pasaules divdomība tiek piedāvāta ar televizoru starpniecību vai rakstiem avīzēs.
/Tvnet.lv/ |
|
|
| |
[31. Maijs 2008|12:23] |
tik eleganti kā mans putņinš aizlaidās, manā dzīvē vēl nav izdarījis neviens. bet svarīgais jau paliek nemainīgs - viņš ir prom.
/kubittake by yuka yamaguchi/
|
|
|
| |
[29. Maijs 2008|22:51] |
mēs visi kā mazi magētiņi darbojamies. sirds pukst un raustās vienā laidā, pa nerviem skrien impulsi aušup un lejup, joni jaucas-šmaucas šūnu iekšpusē un ārpusē, un rodas interesanti elektromagētiskie lauki. tikai par tiem mīnusiem un plusiem aizvien nav nekāda skaidrība, un poliem ar.
lai kas tur arī notiktos, šķietas, ka šobrīd man pagalam viss ir sajucis. ka tad kad gribas pievilkt, tas otrs atgrūžas, gribas kādu atgrūst, bet vinsh pielīp kā dadzis un nenāk nost. un ja man ir sajucis, kā var zināt - kā ir tam otram. varbūt es velku, velku, bet viņš tik to vien spēj kā atgrūsties un turēties pa gabalu. prom. un jo tālāk jo labāk. varbūt ka esam vienkārši parāk līdzīgi, ar vienādiem plusiņiem un mīnusiņiem, jo taču tikai pretpoli spēj pievilkties un salipt cieši kopā. |
|
|
| |
[29. Maijs 2008|11:49] |
|
In her journals, Sylvia Plath said there are two different ways to be free of desires. The first is when you are "dead and rotten inside and there is nothing in the world." The second is when you are "so full and rich and have so many inner worlds that the outer world is not necessary for joy, because joy emanates from the inner core of your being." |
|
|
| |
[17. Maijs 2008|17:49] |
|
Es kaut kur gāju un skrēju, un škiet pat rāpos ar visām četrām, un šķita ka tas viss notiekas tik grūti un tikai uz īsiem mirklīšiem sajuto to pacilātības sajūtu, bet tagat rezultātā man vairs nav ne jausmas, kur es esmu nokļuvusi, kas notiekas apkārt un ar mani. Un vai tam maz saredzams gals, vai rezultāts, vai punkts. |
|
|
| |
[21. Apr 2008|09:25] |
|
Vakar pastaigājoties pa jūras krastu atradu baltu ūdens nogludinātu kaķa ribiņu, kas visdrīzāk ir viena no tām, kas kādreiz ir segušas viņa sirsniņu. Grūti dzīvot tālāk, ka pazaudē ko tādu, jo uzreiz ir vieglāk gūt ievainojumus sirds apvidū. Un pietiek jau tikai ar vienu ievainojošu šķembu, lai drīz tai sekotu nākamā, un tad vēl viena, un tas nekad nebeigtos. |
|
|
| |
[7. Apr 2008|22:46] |
|
No rīta ilgi blenzu laukā pa logu uz kastani un tad uz netālajām ābelēm, un man nerimās sajūta, ka kaut kas ir mainījies ikdienišķajā skatā. Kaut kas palicis nedaudz apaļāks un zari izliekušies, tā kā uzmetuši kūkumus un sasējušies pinķerainos mezglos, klusā mierā šūpojas vējā. Un tikai tad es sapratu, ka viņiem visiem ir uzauguši grūsnu pumpuru vēderi, kas padara ikdienišķo slaidumu robainu un liek notrīcēt cerībā, ka tas mirklis vairs nav tik tālu. Atliek vien saņemties un gaidīt... |
|
|
| time to pretend |
[6. Apr 2008|17:35] |
Vienīgais patiesais dzīvesveids ir izlikties. Par ko vien sirds vēlas, vai prāts liek. Iespējamie varianti ir vairāk kā smadzenes spēj to aptver. Ņem tik un izvēlies. Vai neizvēlies - dari kā liek, kā vajag, kā "ir pareizāk". Izlikties aizvien ir vieglāk kā būt, kā zināt kas tad tu esi, spēlē vien spēlīti un citiem, un pašam par to neremdināms prieks. Kaut uz vienas kājas lec. Vai vienkārši smaidi zobainu smaidu.
Es vēlētos izsolīt visus savus paziņas. Par kapeikām. Lai tik kāds paņemtu tos ar bonusā piekabinātām visām manām atmiņām, ilgām, nepiepildītajām cerībām un vilšanos attiecībā uz šim personām. Lai man tā visa paliktu mazāk. Tad varbūt paliktu arī vieglāk. Es jau ļauju viņiem vienmēr iet, kad ir laiks pienācis. Bet tā miskaste aizvien paliek manā galvā un tik no tās prom neizdodas nekādi. Tām galvas drazām vajag radikālu pieeju - ar uguni, vai sašķembāšanu, vai kaut ko līdzīgu papīra smalcinātājam, lai paliktu kā tīra balta papīra lapa, uz kuras ir prieks sākt ko darīt no jauna un tā aicināt aicina piedurties ar sarkanas krāsas otu un pielikt punktu. |
|
|
| |
[18. Mar 2008|14:15] |
|
šodien esmu mušmirsēņu-krekliņa-meitene ar zelta-sūdu-mušiņas-brošiņu pie krūts |
|
|
| |
[17. Mar 2008|13:14] |
"Kā es vēlētos, lai man būtu tāda elektrokardiograma, kā jums abiem šobrīd."
/manas sajūsmas visvairāk vērtais pēdējā laika izteiciens, kas tika veltīts man un putniņam/ |
|
|
| |
[3. Mar 2008|15:08] |
Mani mulsina doma, ka iemīlēšanās ir kā hroniska slimība, kura mani aplipina ik pēc nepilniem 2iem gadiem. Es varu mēģināt sapotēties ar drauga poti, vai sapīties no galvas līdz kājām attiecībās, vai vientulīgi nīkt savā istabā, bet tā iemīlēšanās kaite mani atkal un atkal piemeklē. Vienu dienu jūties kā vesels un normāls cilvēks, bet pēc pārdesmit stundām jau pilns vēders ar taureņiem un galva mākoņos lidinās. Un aplipināšanās ir vienkārši smieklīga - pietiek paglaudīt galviņu kā kaķītim, pavilkt aiz garākas matu sprogas un iedot smalku bučiņu uz lūpām, un es jau kūstu savā naivās iemīlēšanās drudzī.
Šķiet, ka manas iekāres objekts nemaz nav tā īsti vainīgs pie manas kaites uzliesmojuma, drīzāk tas ir kāds noslēpumains vīruss, kas paslēpies tup manās nervu šķiedrās un kas ir beidzot sadūšojies izlīst laukā, aplaimojot mani ar laimes hormonu izraisītu tūkstošu taureņu dzimšanu vēderā. Lai gan tie ir tikai smieklīgi meli, attaisnojums manam pārjūtīgumam un sapņošanai, kas varētu būt tie patiesie apslimšanas cēloņi.
Sēžu darba krēslā, cenšos būt nopietna, bet vienīgā vēlme ir paplivināties tiem taureņiem līdzi, vienā ritmā ar to spārnu kustībām, augšā, lejā, augšā,,, |
|
|
| |
[20. Dec 2007|21:31] |
Jā, zinu. Esmu vienmuļa, pelēka un klusa. Tik klusa, ka nepīkstu te vairs.
Krāsu gamma ikdienas drēbēm variē no balts-pelēks-melns un ir dažas arī tādā tonī, kā skats laukā pa logu. Nē, ne jau depresija man to visu liek valkāt, bet mistiskā atbildība un varbūt doma, ka raibu putnu neviens nekad neuztver nopietni. Pacienās ar cepumiņu un pakņudinās zem kakla- ja, protams, ļaušos.
Atturos no vēlmes sadauzīt vecos stikla eglīšrotājumus un aplīmēt ar to šķembām savas mantas. Jocīgi, bet veikalā redzēju somu, kurai tiešam bij sašķaidītu eglīšbumbudrusku rotājums. Spīdīgs bez gala. Acis nožilba un uznāca vēlme atslēgties trolejbusa priekšējā beņķī ceļā uz mājām.
Šogad man ziemassvētku vecīša vietā būs zobu vecītis, kas vāks manu sadrupušo zobu gabaliņus un pretī dos naudiņu nebaltām dienām, kad mani nekompetences dēļ atlaidīs laimi meklēt citā valsts iestādē.
Un dzejolītis nebūs jāskaita, tas šķiet tik muļķīgs atalgojums, tam dāvanu sagādāšanas-sameklēšanas-sasaiņošanas darbam.
Labāk vienkārši un sirsnīgi pasmaidīt, un paklusēt.
Un iedzert karstvīnu :) |
|
|
| |
[13. Nov 2007|23:02] |
|
Šoziem man neizdzīvot bez karstas miesas, jo tikai jūtot svešu svelmainu elpu savā mutē paliek vienalga par sniegpārslām, kas lēnām kūst uz ausu ļipiņām un mirstot notek gar kaklu, un aukstajiem kāju pirkstiem, kas caur ādas zābakzoli lēnām sasalst kopā ar pērno zāli. |
|
|
| |
[4. Nov 2007|21:16] |
Traģēdijas iemesli ir pavisam vienkāršu lietu esamība vai gluži otrādi neesamība. Dažreiž šo lietu esamība vai neesamība īstajā laikā un vietā.
Vinš man saka, tu redzi taču, ka tas nekad neizdosies, nav jēgas te laiku tērēt. Aizrautīgi kratīdams savus noberztos pirkstus man gar degunu, stāsta kā cenšas un gandriz lien no ādas laukā, un kā vienmēr efekta nekāda. |
|
|
| |
[3. Okt 2007|16:01] |
This is my face, covered in freckles with an occasional spot and some veins.
This is my body, covered in skin, and not all of it you can see
And, this, is my mind, it goes over and over the same old lines
And, this, is my brain, it's torturous analytical thoughts make me go insane
And I use mouthwash
Sometimes I floss
I've got a family
And I drink cups of tea
...
This is my face, I've got a thousand opinions and not the time to explain
And this is my body, and no matter how you try and disable it, yeah, I'll still be
here
And, this, is my mind, and although you try to infringe you cannot confine
And, this, is my brain, and even if you try and hold me back there's nothing
that you can gain
Because I use mouthwash
Sometimes I floss
I've got a family
And I drink cups of tea
...
/Kate Nash - Mouthwash/ |
|
|
| |
[19. Sep 2007|13:57] |
Nogriezu nagus un acī iebira melanholija. Skatos uz drēbju kalniem, ielejām un grēdām, kas aizņem lielāko daļu istabas un domāju, ka vaļošanās ir vairāk kā nopelnīta.
Gribas beidzot mēģināt zīmēt, bet lai to darītu ir vajadzīgs iedvesmotājs, cilvēks, persona, veinalga kāds, kas pasaka man - dari šitā un tā. Ai vieglāk jau ir atmest šai iedomai ar roku kā atrast kādu, bet bail biski, ka tikai šitā mētājoties tās rokas ar visām citādām prasmēm pavisam neaizmētājas.
Urbinu miegu laukā no acu kaktiņa, skatos uz lietu un iedoma, ka šādi un vēl ļoti līdzīgi pavadu daudz, ļoti daudz no sava brīvā laikam, mani saslimdina ar nepmierinātību.
Ha.
Es esmu dzīva, tik nožēlojami dzīva, sēžot savā gultā ar laptopu klēpi, kas silda manas ciskas kā klēpi ieritinājies kaķītis, kura man nekad nebūs. |
|
|
| |
[9. Jul 2007|18:35] |
Visas lietas rit savu gaitu. Tikai ar līmi sāk nepietikt. Pēc intensīvas salipšanas nāk lēna atlīmēšanas. Gandrīz nemanāmi, pa maliņai, pa stūrītim, ir sākusies nost-nolobīšanās.
Vēl tik viens nemanāms mirklis, atlips pēdējais kvadrātmilimetrs, un es lidošu prom... Bet varbūt lejā - uz to melno lietus peļķi, kur jau reiz viesojos. |
|
|
