| |
[5. Jun 2007|22:54] |
|
Iepūt ribās vēsu vēju,,, |
|
|
| |
[5. Jun 2007|22:06] |
| [ | Mūzika |
| | Cocorosie - Sunshine | ] |
Vēlos, lai viņā iekšā būtu vairāk trakuma...
Nē.
Vēlos, lai man ir sajūta, ka viņā iekšā ir daudz trakuma. Es neesmu pārāk prasīga(diemžēl), man pietiks ar sajūtu par maziem mīļiem durstainiem ežiem, maigiem akmeņiem, svaigu ziepūdeni, sausām tīrām lapām, zilu tinti, sulīgām lācenēm, svaigiem nesajūtamiem palagiem.
Vairāk stingruma, pārāk viss mīksts un uzkults šķiet. Vairāk cietu un konkrētu objektu, ko varētu saķert, turēt vājuma mirklī un atstutēties, kad kājas ļogās.
Varbūt, ja jau visu tik labi zinu, varētu pa drusciņam visu samaisīt kopā, lai galu galā iznāk tas, ko patiešām vēlos. Bet manas kulināres dotības izgaist šīs iespējas priekšā. Pat ja sastāvdaļas ir zināmas, tad daudzumi un proporcijas ir lielais firmas noslēpums. Un vai tas būtu jacep? Vai javāra? Un kādos krastoļos un pannās? Un sāls ar jaliek klāt, vai lābāk cukurs - kā saka - saldākai dzīvei? Vai eksotiskuma sajūta apslēpta tajās garšvielās un varbūt priekš trakuma sajūtas pietiktu vien ar paprāvu šņipstu ar chilli uz mēles.
Mīlestība jau tikai tāds pac eksperimentu ķēķis vien ir,,,
Ar pannu pa pieri un miers mājā. |
|
|
| |
[24. Maijs 2007|19:53] |
Sildīšanās process ir uzsākts.
Nost ar atdzišanu, tas nekur vairs neder. |
|
|
| |
[14. Maijs 2007|10:23] |
|
Dažreiz pietiek ar zaļu zālīti, nāvējoši skaistiem mākoņiem un siltu saules staru, lai izzustu visi mokošie jautājumi. Lai izzustu daudz kas bez pēdām, uz šis zaudējums nesarūgtinātu nenieka. Nodeldētās pildspalvas vietā iegultas pienenes kāts un pakaļa, nogurusi no sintētiskā biroja atzveltņa formas, izlaižas siltā zemē. Vairāk ne vārda. Tikai pāris dienas prom no pilsētas. |
|
|
| |
[2. Apr 2007|20:49] |
Šodien atkal kārtējā sūdzība. no mājas izskrien maza, resna čigāniete ar ūsām, zeltu ausīs un ap kaklu.
- devushka , devushka, ja vam pakazhu - un ieķeras rokā un velk līdzi, nemitīgi man ko stāstīdama, par žurkām, mušām, nelāgus smaku un atkritumu kalniem kaimiņu mājas pagalmā. parunājamies un atkaratamies.
Nākamā vieta ir blakus māja. ielienam pagalmā paskatīties uz atkritumu čupām, nez no kurienes izlien jauns vīrietis un jautā - piedzīvojumus meklējat? samulstam. tad sākam izjautāt par māju, tās iedzīvotājiem un īpašnieku. kā lielākoties, neviens neko nezin. vairāk kā trīs gadus dzīvo bez ūdens, tikai ar elektrību un nevienam neko nemaksā, un jūtas spmierināti, cik vien apmierināti var justies starp čigāniem , narkomāniem un ik pa laikam, iemaldījušamies pagulēt pa nakti, kādam dzērājam-bezpajumtniekam. īpašnieks?! - neko nesinam, te jau trīs īpašnieki pēc kārtas ir nomainījušies. dzīvoklī man uzlec uz kājām mazs sunīc, laiza rokas un luncinās. meitene izskatās nedaudz garīgi atpalikusi, stostās, vīrietis griež desu kubiciņos, laikam salātiem, uz loga žavējas bērnu mīkstās rotaļlietas. ātri uzrakstam visu un atvadamies. steidzamies prom.
mājās, nometot visas drēbes, ienirstot dušā un atlaižoties uz savas gultas, aizvien nespēju līdz galam visu aptvert. vienīgā doma, kas nemitīgi šaudās galvā - cik man tomēr ir jajūtas laimīgai. |
|
|
| |
[28. Mar 2007|09:49] |
Sāp rokas un kājas
Par maz miega, par daudz prieka |
|
|
| |
[26. Mar 2007|15:30] |
Šādā laikā pieaug vēlme atsākt smēķēt. Atkal pa druskai niekoties ar cigaretēm uz saules apspīdētiem soliņiem pagalmos un Daugavas krastā. Just kā stari baksta seju un miegt acis no spožuma. Iedzer pa virsu ko saldu. Sildīt rokas azotē.
Jaunie iespaidi sagriezuši visu kājām gaisā. Virpuļo apkārt un jaucas matos. Nelaižas vaļā, bet arī netur ciet. Iet var viegli, pat nedaudz palecoties, pieķeroties pie tuvākā kailā zara un just tā vēsumu. Tomēr vecās iemaņas nav nekur zudušas, tiklīdz sāc ko darīt, ieradums stāv kā mūris un neļauj nekam sagandēt tā viengabalainību un monotonumu. Tām jaunajām trauksmēm nekas cits neatliek, kā ieķerties tikai pašos matu galiņos un skumīgi, un pacietīgi vilkties aiz manis.
Londona ir redzēta. |
|
|
| |
[19. Feb 2007|21:48] |
|
Kurš piečurāja Tavu gultiņu? |
|
|
| |
[7. Feb 2007|21:47] |
Bet varbūt labāk ir spēt un varēt saņemties, un kārtīgi izdrāzt vienu cilvēku, lai pēc tam pāris simtiem (?) ir labāka dzīve. vismaz labāka dzeramā ūdens kvalitāte?
Eh. Tikai varēt uz to saņemties un aizdzīt prom savu nepārliecinātību, uztaisīt pārmetuma pilna ģīmi un spēlēt uz cilvēciskuma jūtām,,, |
|
|
| |
[30. Jan 2007|18:40] |
Visforšākā lietu sačakarētāja esmu es pati. Pārāk man patīk spēlēties un bāzt savu īso degunteli, un pirkstus visādās skaidrās lietās, nopietnā attieksmē, augstos morāles principos un draugu attiecībās. Iebāžu, izvelku un tikai pēc kāda latenta perioda saprotu, ka esmu pamatīgi norāvusies. Vai vēl muļķīgāk, man kāds cits acīs pasaka, ka, meitenīt, tu nu gan stulbas lietas dari ar savu dzīvi. Acu ieplešana un apskādēto pirkstu slēpšana nepalīdz vairs nemaz. Pat sniegs vairs nepalīdz pret sūrstēšanu. Izklaidība aizvien ir tikai mans attaisnojums neizdarībai un citu cilvēku rūpju nenovērtēšanai.
When I grow up? |
|
|
| |
[18. Jan 2007|22:52] |
Mēs jau visi meklējam aizvien jaunas dzīves pieredzes. aizvien ko jaunu redzēt, sataustīt, dzirdēt, pagarshot u.t.t. bet vai patiešām gūstot šo neatkārtojamo un, diemžēl atkal kārtējo, jauno dzīves pieredzi, mēs tiešām ņemam to vērā un izmaināmies tā, ka notiek virzība uz kādu citu stāvokli, vietu vai lietu?
vai tieši pretēji - vairāk apzinamies un novērtējam to, kas jau esam, kur esam un pieķeramies aizvien ciešāk tam kas jau mums ir.
tepat un šobrīd.
vai ciešāka pieķeršanās ir virzība, tāda brīvās telpas izzušana un salīmēšanās vēl ciešāk. un ja tā ir virzība, tad cik tālu un kur, jo vienā brīdi tā apstāsies, atduroties pret epidermu. |
|
|
| |
[15. Jan 2007|09:20] |
|
Labs gan tas vējš, noraus visas ziemassvētku rotājumu paliekas, un es varēšu klusība pie sevis sapņot, ka ir jau marts. |
|
|
| |
[14. Jan 2007|00:10] |
visbiežāk mani kvēla vēlme, ko ierakstīt cibā, pārņem iedzerot. lai gan pirms un pēc kārtējās pudeles vīna /vai cita alkoholiska dzēriena/ nav notikushas nekādas izmaiņas ne manās domās, dzīvē, nu nekur un tā ir tikai kārtējā pasīvā dzeršana. tātat tas aizvien ir tikai alkohols.
cik nozēlojami. |
|
|
| |
[12. Jan 2007|17:36] |
Domāju, cik tas ir pareizi, ka no sākuma vienmēr tev iemāca to, ko tu nedrīksti teikt, nedrīksti rakstīt, nedrīksti lasīt un nedrīksti darīt.
Un tikai tad tev beidzot atļauj izvērsties tajā, ko tu tomēr drīksti darīt un rakstīt, un lasīt, un ,protams, aizvien tikai savas kompetences ietvaros. |
|
|
| |
[8. Jan 2007|23:55] |
|
Nu varbūt jau nav ar mani tik traki. Mani jau tomēr uztrauc bezpajumtnieki un sociālo māju iedzīvotāji, un kaķi ar blusām un pilnie pagrabi ar pelēm un žurkām. Un arī infekcijas slimību izplatība mani uztrauc. Un pati kvēlākā vēlme un mērķis man ir, lai katram cilvēkam, pēc dabisko vajadzību apmierināšanas tualetē, ir kur nomazgāt rokas ar ziepēm un nosusināt tās ar roku susināšanas ierīci vai līdzekli. Jā. Tas būtu tik ideāli. Un lai katrai tuaetei ir sava slota un spainis, kur ar maziem burtiņiem virsū ir rakstīts, ka tie pieder tualetei. Tas noteikti to darīs laimīgu. Un mani ar. Ne ļoti, bet mazliet. |
|
|
| |
[3. Jan 2007|23:14] |
|
Vai mūsdienās patiesi romantisks akts, kas vienlaicīgi būtu pārdarījuma un mīlassāpju mazināšanas iemesls, varētu būt vēstule, rakstīta vijīgā rokrakstā uz smaržīga, čaukstoša papīra ar mazām sirsniņām uz mīļotā cilvēka vārda burtiem un rozā aploksnes ar salīmētām markām, kuras maigi skārušas mīļotās lūpas un mēle, atstājot biezu, lipīgu siekalu kārtu? |
|
|
| |
[3. Jan 2007|09:55] |
Pacūkosimies mazliet, tāpat nekas prātīgs nenotiek.
pa-cū-ko-simies mazliiieet,,, |
|
|
| |
[3. Jan 2007|02:32] |
eh. ko lai dara?
man fiksi, fiksi ir jāizmainās
uz labo pusi, uz kārtīgo pusi, uz pareizo pusi
bet kur tā īsti ir? |
|
|