|
3. Mar 2008|15:08 |
Mani mulsina doma, ka iemīlēšanās ir kā hroniska slimība, kura mani aplipina ik pēc nepilniem 2iem gadiem. Es varu mēģināt sapotēties ar drauga poti, vai sapīties no galvas līdz kājām attiecībās, vai vientulīgi nīkt savā istabā, bet tā iemīlēšanās kaite mani atkal un atkal piemeklē. Vienu dienu jūties kā vesels un normāls cilvēks, bet pēc pārdesmit stundām jau pilns vēders ar taureņiem un galva mākoņos lidinās. Un aplipināšanās ir vienkārši smieklīga - pietiek paglaudīt galviņu kā kaķītim, pavilkt aiz garākas matu sprogas un iedot smalku bučiņu uz lūpām, un es jau kūstu savā naivās iemīlēšanās drudzī.
Šķiet, ka manas iekāres objekts nemaz nav tā īsti vainīgs pie manas kaites uzliesmojuma, drīzāk tas ir kāds noslēpumains vīruss, kas paslēpies tup manās nervu šķiedrās un kas ir beidzot sadūšojies izlīst laukā, aplaimojot mani ar laimes hormonu izraisītu tūkstošu taureņu dzimšanu vēderā. Lai gan tie ir tikai smieklīgi meli, attaisnojums manam pārjūtīgumam un sapņošanai, kas varētu būt tie patiesie apslimšanas cēloņi.
Sēžu darba krēslā, cenšos būt nopietna, bet vienīgā vēlme ir paplivināties tiem taureņiem līdzi, vienā ritmā ar to spārnu kustībām, augšā, lejā, augšā,,, |
|