childhood memories
... es skaidri atceros to mirkli, kad pirmoreiz jutos pārāka par citiem. iespējams, ka tā nebija pirmā reize, bet definately- tā ir pirmā atmiņa par šo negaistošo sajūtu.

mūsu dzīvoklī bija remonts, manā istabā tantes līmēja tapetes (zilgani mākonīši, gar griestu līniju atsevišķi līmēja varavīksnes lenti. Gribētu atgriezties tajā istabā, tur es jutos ļoti droši. nav jau tā, ka tagad nejūtos, tas bija citādi. Bērnībā vēl nezin, no kā var bīties.) Vienai no tantukiem līdzi bija mana vecuma meitiņa (5-6 gadi). Mūs atstāja divatā, man līdzi kā parasti bija zīmuļu komplekts, mēs apzīmējām tapešu atgriezumus.
Un tad bija konflikts.
Šis skuķis nez kāpēc iedomājās, ka saprot no M.Ā.K.S.L.A.S. vairāk nekā es un ņēmās strīdēties, ka cilvēku āda jākrāso ir nevis viegli oranžā (kā to darīju es), bet gan sarkanā krāsā. First of all, es līdz šai baltai dienai zīmējot ņemu oranžo, ja vien nav kāds persikveeidīgais tonis tuvumā... otrkārt- tas bija mans zīmējums. treškārt, bērnībā par savu ģenialitāti es nešaubījos (kā tur bija Salvadoram... sākumā es gribēju kļūt par Napoleonu, tad Dievu, pēc- par Salvadoru Dalī. same shit). un tad tā meitenīte izdarīja vis smagāko kļūdu, pasauca mammu un lūdza, lai tā apstiprina viņas taisnību. Viņas māte to izdarīja, protams, ka bija atlaista no tālākiem darbiem.
NEKAD nedrīkst strīdēties ar sava bosa bērniem! Nekad nedrīkst teikt tiem pretējo, jo ticiet man, tos lolo un mīļo cik vien spēka. Tiem vienmēr ir taisnība.