Tā NATO samita dēļ nebija jēgas palikt Rīgā... atbraucu pie mammas.
Jau 2 ar pus gadus kā nedzīvoju "mājās". Ar katru nākamo braucienu šurp saprotu, ka mani te nekas netur. Lielākā daļa draugu/paziņu- Rīgā vai ārzemēs. Pati pilsēta, dzīvoklis, mantas, kaķis, gleznas- tas viss, kas man ir bijis tik ļoti dārgs, vairs nav nekas vairāk kā atmiņu rosinātāji. Es neilgojos pēc visa, kas te ir. Es zinu, ja man būtu dota iespēja atgriezties bernībā, es visu darītu tieši tā kā biju darījusi. Es neko nenožēloju, ne savu bieži vien aso izturēšanos pret man tuvajiem cilvēkiem, ne to, ka laidu savā sirdī tik daudzus, kam tas nepienācās. Tās expiriences, kuras es izdzīvoju te ir neatkartojamas. Un, jā, man bija sasodīti skaista bērnība.))