Termiņš - 1.janvāris
Man vajag būt maitai. Kad būšu, pateikšu.

Ja to neizdarīšu es, tad to izdarīsi tu. Un to taču es negribu. Lai kā sāpētu, tas ir jādara! Gribu lai tu apņem mani cieši, cieši, gribu ieritināties tev klēpī un sajusties pavisam maza, bet tev vienalga, pilnīgi vienalga. TEV VIENALGA. Viss beidzies... Gribās kliegt, sadegt. Vienmēr atcerēšos no malas. Dīvaini, taču visu atceros no malas, nevis no sava skatapunkta, it kā es nebūtu piedalījusies. Atcerēšos, kā nokritu čajņikā no krēsla, jo liecos pie tevis pašai nemanot, atcerēšos katru izsmēķēto cigareti un izdzerto tēju, kā mēs braucām uz tusu, kura nebija un kā mēs braucām pie manis, mēs smējāmies un dziedājām, kā tu nēsāji mani pičpaunā un uz rokām, kā tu skatījies uz mani. Un tavu "kā var sēdēt uz narkōtikām un zāles, tā var "sēdēt" uz tevis". Tavus komplimentus un tavu greizsirdību. Un tad es nedomāju par to, ka tas kādreiz beigsies. Un tu biji vienīgais puisis, kurš patika manai mammai. Un es nevienu nekad tā nebiju gribējusi. Tagad man esmu tikai es pati, tos citus man nevajag.

Un atkal uznāca industrijas bums. Drrrržzzz, kraķ ''ķļll fiiiiiiiiuuu utt. Nedomā! Dari! Ārprāt, nāc mājās! Man tevi vajag, es tevi gribu!

Varbūt nesāpēs. Ko es īsti gribu panākt? Būt nejūtīga? Laikam jau...




Nu kāpēc ir tik grūti?