Citēju: "Ja notikumi nerisinās, kā iecerēts, cilvēks parasti izvēlas rīkoties konstruktīvi vai destruktīvi. Iespējams, un es to esmu pieredzējis ne vienu reizi vien, jūs nolemsiet, ka diētas nav tā vērtas un vēlēsieties visu pārtraukt. Sekas ir paredzamas un nenovēršamas - ja jau svars palika nemainīgs, ievērojot iedarbīgu diētu, tad, atgriežoties pie vecā ēšanas režīma, jūs neapšaubāmi un ātri savu svaru palielināsiet. Un, tā kā diēta ļāva jums kontrolēt savu ēšanas manieri, kontroles zudums var svara augšanu tikai paātrināt.
Savukārt, rīkojoties konstruktīvi, jūs bez steigas visu pārdomāsiet un nolemsiet: "Man jādara viss, lai stāvokli mainītu." Diētas pārtraukšana ir pareiza, bet tikai tādā gadījumā, lai to nomainītu ar vēl iedarbīgāku diētu. (...)
Savulaik es mēdzu pacientiem teikt, ka viņi var samazināt ogļhidrātu patēriņu un kaloriju daudzumu līdz pilnīgai atturībai no ēdiena. Tas nemaz nav slikti, kā izklausās, pat ja nekad neesat mēģinājuši to darīt. Badošanās pavada specefiskas aizsargreakcijas. Badojoties cilvēks atbrīvo vairāk taukus mobilizējošo vielu un citus lipīdu mobilizētājus, nekā ievērojot jebkuru citu diētu. Un TMV rada ketozi/lipolīzi, apspiež izsalkumu un sniedz citas priekšrocības, kas rada apmierinājuma, bet varbūt pat emocionālā pacēluma sajūtu.
Atskinsa diētas ievadfrāzi, kurā tiek atbrīvots maksimāls TMV daudzums, var lieliski apvienot ar badošanos, tādējādi izvairoties no nepatīkamās izsalkuma sajūtas, kas raksturīga pirmajām badošanās dienām. Divas trīs dienas ēdot tikai gaļu, mājputnu gaļu, zivis, olas, indivīds var uzsākt badošanos, jau sasniedzis ketozi/lipolīzi.
Benuā un citu zinātnieku pētījumi ir parādījuši, ka badojoties cilvēks zaudē ne vien taukus, bet arī muskuļus, tādēļ daļu zaudēto mārciņu jūs labprāt būtu paturējuši. Bez tam neaizvietojamo mikroelementu, piemēram, kālija, zudums daudziem cilvēkiem padara badošanos bīstamu. Ir reģistrēti dučiem nāves gadījumu, ko izraisījuši kālija zuduma radīti sekundāri sirds ritma traucējumi.
(...)
Vislabākais risinājums cīņai ar metabolisko rezistenci nav jauns, tas ir zināms jau 27 gadus. Vai atceraties Benuā pētījumu, par kuru es runāju grāmatas 6. nodaļā? Viņš pētīja diētu, kuras efektivitāte pārspēja badošanos efektivitāti par 88%. Un šo diētu viņš radīja, izmantojot vienu no Kekvika un Pavana ekserimentālajām diētām.
Šai diētai bija tik iespaidīgi rezultāti, ka iesūnojušo mediķu pārstāvis neticēja savām acīm - diēta saturēja 1000 kaloriju un 90% no šīm kalorijām veidoja tauki. Pārējās 100 kalorijas veidoja aptuveni 15g olbaltumvielu un 10 grami ogļhidrātu [Šie skaitļi liecina, ka diēta nesatur vajadzīgo olbaltumvielu daudzumu, tāpēc to nevar lietot ilgstoši, ja vien uzturu periodiski nepapildina ar aminoskābju preperātiem. Savukārt ogļhidrāti organismam nav nepieciešami, un nav nekādas vajadzības tos aizstāt.]. Domāju, ka zinātnieki uz mani neapvainosies, ja atklāti pateikšu, ka eksperimenta subjekti nebija sajūsmā par to, ko viņiem nācās ēst, tiesa, šādas ēšanas rezultāti bija pūļu vērti. Taču jūs zināt, cik ļoti es interesējos par dažādiem produktiem. Tādēļ, lasot par šiem apbrīnojamajiem rezultātiem, es sapratu, ka varu rīkoties labāk. Es sapratu, ka varu padarīt Kekvika un Pavana diētu baudāmu. Es esmu to ar labiem rezultātiem izmantojis saviem metaboliski rezistentajiem pacientiem. Es to neesmu lietojis parastajiem pacientiem, jo uzskatu, ka šāda diēta var būt riskanta cilvēkam, kurš nav metaboliski rezistents. Tiem, kuri ir neapmierināti vienīgi ar ātrumu, kādā zūd svars, vienkārši būtu ļoti akurāti jāievēro parastā Atskinsa diēta. Savukārt šo diētas versiju varat izmantot tikai īsiem laika posmiem (ne vairāk par piecām dienām), ja vien jūs to nedarāt pieredzējuša terapeita uzraudzībā.