Mugura. Tu gribēji, lai glāstu.
Pelēkas. Netīras. Mūsu attiecības.
Jau putekļu kārta tām sniedzas pāri, bet neviens no mums tos negrib slaucīt. Nedēļa.
Pārāk lepni mēs abi divi esam. Un tomēr mēs esam.
Bet cik ilgi tā būs? Vakaros sēžot uz palodzes un klausoties savu mūziku, vairs nespēju atrast iemeslu, lai nenoveltos lejā. Tagad jau vakaros mēdz līt lietus. Drīz būs sniegs. Laiks iet. Un es tikai sēžu un domāju, domāju, domāju... 2 nedēļas.
Sassodīts! Lai tev veicās...
Es tikai vēl mazliet pasēdēšu, paraudāšu un bendēšu sevi. Es vairs nejūtu tavus pieskārienus, tavus skūpstus, pat tavus vārdus ne. Vārdi. Jā, pēdējoreiz, kad tikāmies, tik daudz ko pateici... Un tagad man gribās nolēkt, jo es nespēju noticēt, ka tie bija meli, tie nevarēja būt meli, bet tagad tu tikai klusē un man vairs nav ko šaubīties... tas tikai bija. Vairs nekā nav un tu to lietu nelabosi. Iet dienas. Un tā arī paies, lietainas, drūmas, jo es nezinu, kas notiek tavā galvā. Tu mani lēnām zaudē, jo es drīz neko nejutīšu. Man būs vienalga un kas to lai zin, vai tev ar, jo es būšu mainījusies. Es zinu, ka varu. Tev nebija vienalga, bet tagad, tagad jau tas vienalga. Es tevi mīlu.