Šonakt es sapņoju tik briesmīgu sapni, ka pēc pamošanās es raudāju, stipri raudāju. Es sapņoju, ka ar Riču esam viņa darba ballē. Mēs dejojām un jautri pavadījām laiku, atceros, ka jutos tik labi un mierīgi, laimīgi. Tad es aizgāju uzpīpēt. Kad atnācu atpakaļ es Riču nekur nevarēju atrast. Es meklēju un meklēju. Es biju tik nobijusies. Tad es viņu atradu. Ar kaut kādu sievieti un viņš bija iedzēris. Es viņam teicu, kas notiek un kā viņš tā varēja aiziet vienkārši ar citu, mani nepagaidot. Viņš atbildēja, ka ja man kaut kas nepatīkot, lai ejot prom un it kā deva atslēgas. Es stāvēju un skatījos kā viņi abi tur runājās. Es raudāju. Aizskrēju prom. Tad pārdomāju, ka viņai viņu neatstāšu. Gāju atpakaļ. Un tad redzēju, ka viņi skūpstījās. Viņa pateica, ka Ričs ir labāks nekā es domāju un tad viņi aizgāja. Es pamodos. Es jutos tik slikti, bezcerīgi. Pasaucu Riču un visu pastāstīju ko sapņoju. Un es raudāju. Viņš mani nomierināja un tagad it kā jūtos labāk, bet tik un tā tas viss mani nepamet.