Vakar atkal bija kašķis, kuru par brīnumu beidzām ar kaut cik jēdzīgu dialogu un to, ka mēģināsim viens otru saprast un reaģēt mierīgāk. Ka tas sanāks tad jau redzēs, bet ja Viņš to darīs vei vismaz centīsies, tad arī es centīšos. Ap diviem beidzu raudāt, samīļojāmies un apķērušies aizmigām. Bet celšanās brīdis ienāca tik sasodīti ātri, ka nolēmu izlaist brokastis un vēl 30 min pagulēt. Tagad sēžot darbā atkal jau gribas gulēt, bet līdz vakaram tas nav iespējams.