SKOTIJAS pār[ap]domas -01-
22. augusts
Lidot pirmoreiz mūžā, tas tik it piedzīvojums ar dažādu emociju gammu. Sākumā es vispār nespēju noticēt, ka tik garai somu un biļešu pārbaudīšanai tikšu veiksmīgi cauri, bet kā izrādījās tas ir visa procesa vieglākais posms. Apsēžoties tajā metāla skārdenē tā vien likās, ka esmu iekonservēta un kāds lielāks par mani tūlīt izņems mūs no ledusskapja un atvērs ēšanai. Sākumā likās, ka nav ne personīgās telpas, ne gaisa, bet vēlāk tas labojās, tiesa no viena grāvja otrā, jo pēc tam palika dikti auksti. Nez, kas tiem cilvēkiem, kuri regulē puļķus, ir prātā, šitā saldējot cilvēkus tik jau tā baiļpilnajā laikā. Gan pacelšanās, gan lidmašīnas nolaišanās sajūtas ir līdzīgas liftā izjustajām emocijām, tikai daudzkārt spēcīgākas un ilgākas.

Nu, sēžot lidostā citā valstī, kamēr pārējie guļ, es cenšos izdzīvot. Liekas, ka dzimtene man prombraukšanā uzdāvinājusi apaukstēšanos.

Te ir daudz tādi kā mēs, kuri guļ uz grīdas, soliņiem, krēsliem vai mini dīvāniņiem. Viens ir skaidrs, lai šādi ceļotu, ir jābūt bez kompleksiem, jo gulēt kur pagadās citiem redzot ir sava veida māksla un uzdrīkstēšanās.

Šo ierakstu veicu 01:24 pēc vietējā laika, kamēr ik pa brīdim pašķielēju kā viens onka ar interesanta paskata mašīnīti braukājas apkārt un mazgā grīdas. Tā vien liekas, ka ikkatrs sīkākais skaņas fragments atbalsojas sienās kā brīdinājuma signāls. Satraukumā iemigt ir gluži neiespējami pat tādam cilvēkam (miega mikai) kā man.

Pagaidām joprojām nespēju noticēt, ka esmu pametusi valsti, dzimteni, ģimeni un mīļotos 2,4h lidojuma attālumā. Par ko gan es domāju?


23. augusts
Kā noskaidrojās gulēšana lidostā ir trakoti apgrūtinoša, neērta, biedējoša, satraucoša un mazliet apkaunojoša. Visas nakts garumā tā vien likās, ka kāds pienāk un grib ko paņemt, lai gan tas ir tikai prāta apmāns, bet tik un tā tu pamosties un vairs nespēj uz kādu laiku iemigt. Stundas vilkās kā mūžība, bet ik minūte kā stunda, līdz beidzot tikām līdz autobusam, kurš aizveda mūs uz Glāzgovas pilsētu, kura kā izrādījās bija aptuveni stundas brauciena attālumā no lidostas. Klausījos kā skoti runā un sabijos, ka nevar saprast nevienu vārdu, lai gan tās garās stundas laikā cītīgi klausoties jau palēnām sāk ieklausīties izteiksmēs un saprast vārdus. Izrādās viņi runā trakoti dīvaini un vārdus izvelk samērā garus. Mazliet nosmērēju balto jauno rokas somu ar asinīm, izrādījās es kaut kur kaut kādā laika posmā biju sagriezusi mazo rādītājpirkstu, lai gan sāpes nejutu ne tad, ne mirklī, kad to pamanīju.

Braucot uz Glāzgovu gluži vai nemanot sāku pievērst skatu mājām, piemājas dārziņiem, laukiem un kopējām ainavām. Viss likās tik sakopts, tik skaists, nu, kā tāda filmās par skotiem un britiem, kuri dzīvo ne lielpilsētas centā. Rūgtums un ilgas pēc mājām un mīļoto uz brīdi nomaina prieks un apbrīna par skaistumu visapkārt, par kuru latviešiem atliek vien sapņot, jo tik tālu laikam mums neizaugt. Lai gan laiks lielākoties ir lietains un apmācies, tomēr cilvēki neliekas nomākti, jo, piemēram, autobusa šoferītis vadot autobusu ik pa brīdim uzsāk kādu meldiņu to svilpojot, ikkatrs pasažieris pasaka šoferītim paldies un novēl jauku dienu vai saka „see you soon”. Tā kā cilvēku bēdas vai kādas citas negācijas nemana ne krīzes, ne laika apstākļu dēļ.

Pēc ilgā brauciena pārsēdāmies citā autobusā, kurš veda uz mūsu pilsētiņu Dundee. Ļoti lētas biļetes 2,3h braucienam var iegādāties megabus.com. Mums tas katrai izmaksāja kādus 2,24Ls. Dabas skaistums kārtējo reizi pārsteidza un par spīti nošļukušajai dūšai lika pasmaidīt. Sagurums diemžēl lika par sevi manīt un lielāko ceļa daļu nogulēju. Dundee centrs ir salīdzinoši neglīts un ne īpaši piesaistošs, vismaz tas, kuru redzējām caur autobusa stikliem, bet mūsu dzīvokļa rajons ir dikti patīkams. Lai gan māja ir salīdzinoši šaura, tomēr šeit mitināties ir ērti un iejusties nav grūti. Tiku pie lieliski liekas istabas ar plašu divguļamo gultu, pietiekoša lieluma drēbju skapja un skaistu veclaicīgu kumodi ar daudzām mazām atvilktnītēm. Filmās parasti rāda, ka tādās viss ir glīti sakārtots pa krāsām, drēbju veidiem un tamlīdzīgi, kas man lika arī rīkoties tāpat. Ir istabā arī mācību galds, tomēr tam lielākoties pagaidām pielietojums ir kā mantu novietne atvilktnēs un grāmatu nolikšanai uz tā, jo krēslu saimnieks nebija vēl paspējis mums piegādāt.

Visstulbākais ir tas, ka te ir trijžuburu elektrības kontakti, bet tuvējā veikalā neatradām to pārveidotāju, lai varu lietot normālus slēdžus, tāpēc rīt būs jāaiziet uz centru, lai nopirktu šito uzparikti tur.

Telefonā kredīts ātri beidzās un mirklī, kad nauda kontā ir zem 1Ls, sms un zvani tiek liegti un nu esmu bez saziņas līdzekļa un nevaru nevienam pat vairs pateikt, kāpēc neesmu un uz kādu laiku nebūšu sasniedzama. Galvenais jau ir, ka palēnām cenšos saprast skotu angļu izteiksmes, jo tā runāšana atgādina rižus večus ar zemām balsīm skotu svārciņos no kādām stulbām filmām vai vecām multenēm.
Vietējais laiks ir tikai 21:30, bet pēc Latvijas laika ir jau 23:30 un miegs, kā arī sagurums, liek par sevi manīt. Mīksti gaisīgā gulta ir tieši tas, kas man nepieciešams, lai gan ir dikti skumīgs kas iekšā sēž.


24. augusts
Gulēšanu tik gaisīgā gultā tiešām var nosaukt par gulēšanu mākoņos. Atverot acis iesākumā pat nesapratu, kur atrodos, bet pieceļoties, atverot aizkarus un izbaudot skaisto skatu, sapratu, kur un kāpēc atrodos. Viss likās kā jau kādā filmā redzēts: pilna iela ar atkritumu urnām, kuras atkritumu savācēji iztīra, skrējējs skrien no rīta pretī saules staru atspīdumiem jūrā un kāds vīrietis izvedis pastaigāties savus trīs šuneļus, kuru kakiņas savāc maisā, kuru aizsien. Nezin kā būs vēlāk pēc gada, kad atgriezīšos pavisam Latvijā, vai arī tur cilvēki un daba man atgādinās skatu no filmām?

Vakar mani biedēja un kaitināja garām lidojošās lidmašīnas, tomēr šodienas debesīs tās izskatās kā cēli putni, uz kuriem ne tikai prieks skatīties, bet tie arī izdaiļo kopējo skatu aiz loga. Tā kā atkritumus izved 7:30am, tad pieņemu, ka pēc Latvijas laika 9:30 jau biju piecēlusies. Viss mājās vēl bija kluss, pārējie vēl gulēja un tāpēc man bija traki kauns iet tualeti, jo mājai cauri forši visu dzird, bet pēc 15min ciešanās man jau palika vienalga un gāju kārtot savas darīšanas.

Šodien sapratu, ka no tējas un burkāna nesanāk labas brokastis, tāpēc jau uz 11:30am nācās apēst arī brokastu pārslas. Šodien daudz vairāk kā vakar nācās saskarties ar cilvēkiem un sapratu, ka šī tauta nudien ir traki forša – pēc katras uzvaicāšanas vai kā nopirkšanas pasaka paldies un novēl labu dienu un pat tante, kura gaidīja pieturā autobusu, mums pastāstīja, kur apskatāmi autobusu laiki, lai gan viņai to nelūdzām, bet vienkārši viņa redzēja, ka nevaram tos atrast. Pašas interesantākās ir pieturas mājiņas, kuru tukšā daļa ir nevis pavērsta pret ielu, bet uz ēkas pusi, ar Leldi vēl pasmaidījām, ka viņiem laikam viss ir ačgārni. Uz ceļa viena vīrietis pārdeva žurnālus un, kad gājām garām, mums tos piedāvāja, mēs atteicāmies, bet viņš tāpat pateica „Ok, thank you!”. Diena no šādiem sīkumiem vien uzlabojas, jo nākas arī pašam pasmaidīt.
Lietuviešu pāris joprojām lielākoties sēž savā istabā, tāpēc pat pilnīgi žēl, ka nesanāk normālāk pielietot angļu valodu un ar viņiem sadraudzēties. Cerams, ka itāļu meitene, kurai kaut kad septembra sākumā jāierodas, tāda nebūs.

Lasu pienākušās sms un skumstu, ka nevaru joprojām sazināties. Kas tā par stulbu sistēmu, ka sms un zvani ir liegti, ja tev ir mazāk par 1Ls? Vēl viens idiotisms ir tāds, ka no šejienes kādam dzimtenē sūtot sms jāmaksā 0,096 Ls/sms. Tad jau nav brīnums kā man pa viena vakara saraksti iztērējās visa kredīta nauda, jo biju pieradusi, ka Okartes draugu grupai ir 0,01 Ls/sms. Šausmas!

Ar steigu jāmeklē veikals, kur var nopirkt to elektrības verķi, citādāk dažs labs domās, ka ar mani vēl kas noticis.
Pēc ĻOTI ilgiem meklējumiem adapteris beidzot tika atrasts, bet tāpat pa dārgo (£ 6,99), jo lētākie bija pa £1 Paundlandā, kas ir līdzīgs kā mums ir lata veikals, tikai šeit viss ir daudz krutāks. Tur nopirku 30 skujamos pa £1, kādi mums Latvijā maksātu ap latu katrs.

Sākumā nevarēju pierast pie Skotu čipsiem, kuri ir nevis visi vienā paciņā, bet vienā lielā pakā saliktas vairākas garšas paciņas iekšā taj lielajā. Nopirku vienu lētāko izmēģināšanai, tīri forši. Tie čipsi, kuri ir visi vienā lielā pakā sabērti, maksā par vismaz 50p dārgāk nekā šie pa paciņām un garšām sadalītie, lai gan tilpumi ir vienādi.

Vienā lielveikalā kāds rižs vīrietis sāka ķerties klāt maniem nagiem un ko stāstīt, sākumā sabijos, bet tad sapratu, ka viņš man rāda jaunāko kaut kādu nagu kopšanas sēriju, lai labāk parādītu, veica man divu nagu laku notīrīšanu, nopulēja man nagus tik spīdīgus, ka izskatījās, ka ar caurspīdīgo nagu laku nokrāsots. Brīnumainā kārtā viņa ātro runāšanu sapratu, laikam sāku aprast ar valodu. Viņš runāja un blenza man acīs, tad pēkšņi sāka prasīt, vai es zinu, ka man acīs ir brūni pleķīši? Es atbildēju, ka zinu, un tad viņš prasīja, vai es zinot, ko tie nozīmē, es teicu, ka nezinu, un tad viņš teica, ka viņam dzimtenē tās tiekot uzskatītas par eņģeļa asarām un cilvēki, kuriem acīs tādi pleķīši ir, esot apveltīti ar lielu laimi. Es tikai pasmaidīju, pateicu, ka esmu studente, kura meklē darbu un naudas nava, viņš teica, ka šeit būs vēl ilgi, ja nu pārdomāju, un novēlēja labu dienu. Tas tik bija viens brangs piedzīvojums.

Vakars gan nav tik spīdošs kā diena, jo jūtos vēl slimāka kā iepriekš, cerams, ka rīt pamodīšos un būšu vesela!