-Es gribu iemīlēties!!! nē, nē, es gribu debesīs!! Nē... Meitene spītīgi kliedza, reizē nervozi žestikulējot. Persona, kas šoreiz bija "izraudzīta" par "apkliedzamo objektu" rāmi sēdēja uz pītā salmu krēsla un, šķietams, bez jeb kādām emocijām bija pievērsies meitenei.
-Kāpēc tu manī neklausies? Tu taču mani mīli,vai ne? Tad padari mani laimīgu, es gribu būt laimīga!! Saprati, laimīga gribu būt!!!!
Apkliedzamā Persona vēl jo projām rāmi sēdēja un, redzams, kaut ko domāja. No sejas nebija lasāms, kas īsti notiek viņa galvā, bet acu skatiens nekurienē liecināja par to, ka tas varētu būt kas diezgan nopietns. Gaisā virmoja intriga, spīts un kafijas smarža, kas straumējās no kafijas kannas snīpīša. Spriedzi, kas nenoliedzami bija, ja ne nelūgts viesis, tad jau ilgāku laiciņu pašsaprotams faktors šajā namā, šajā mirklī pastiprināja Apkliedzamā Objekta klusēšana.
-Kāpēc Tu klusē? Es taču teicu, ka tā būs - tu mani nemīli!! Es Tev patiesībā riebjos, jo krītu uz nerviem! Jūs vīrieši visi esat vienādi!!
Meitenes seja piesarka, spīts apspieda asaras un meitene knapi valdījās, lai balss neaizlūzt.
-Es cerēju, ka būs savādāk!! Es ticēju, Tev,kretīn, ka tiešam mani mīli un upurēju savu jaunību Tev, cerībā, ka arī Tevi tā spēšu iemīlēt, bet tagad? Tagad, tu lop' tād, sēdi un klusē?? Nu padari mani laimīgu!!!
Apkliedzamā objekta sejā bija redzamas sāpes. Šķiet, ka viņam bija bail laist vārdus pār lūpām, kas nenoliedzami tagad lauzās par lūpām. Acīs, kas bija pievērsušās meitenes dusmās pietvīkušajai sejai, bija saskatāms jautājums. Viņš vēl jo projām klusēja.
-Nu ko tu sēdi, saki taču kaut ko!
Vīrietis piecēlās. Nebūtu melots, ja teiktu, ka tas izskatījās tā, it kā šī piecelšanās viņam radītu nāvīgas sāpes. Viņa rūpīgā, klusā āriene atspoguļoja viņa mīlošo un dziļo iekšieni.
-Nāc..
Vārdi pār vīrieša lūpām nāca lēni, nosvērti un apdomāti. Viņš paņēma meiteni pie rokas un veda caur silti krāsoto gaiteni uz virtuvi.
Nonācis pie galda, tas pagriezās pret meiteni un pēc nelielas pauzes, kurā, redzams, tas ko pārdomāja, klusināti uzsāka
-Mana mīlestība pret Tevi ir nesamērojama. Esmu gatavs atdot visu tavas laimes vārdā. Visu šo gadu laikā cerēju, ka spēsi mani iemīlēt, bet tas, ka tā nenotika, nespēja mazināt manu mīlestību pret Tevi. Un arī tagad, vēlos darīt Tevi laimīgu.
Vīrieša acīs atspīdēja asaras, neizmērojamas sāpes. Balss it kā atteicās skanēt, vārdi nenāca pār lūpām.
-Tavs sapnis ir debesis. Tu tur nonāksi. Tava laime nav šeit. Es mīlēju Tavu iekšieni, tavu sirdi, tavu dvēseli. Tikai pasaule Tev bija iemācījusi būt savādākai. Bet es tomēr Tevi mīlēju. Un mīlēšu vienmēr.
Sievietes acīs dega triumfs. Liekas, vīrieša vārdi tai bija vienaldzīgi. Tā klusēja un nievājoši smaidīja.
Vīrieša roka pastiepās pēc naža. Brīdi tas to turēja rokās un aizvēris acis kaut ko pārlika..
Telpā valdīja klusums. Virmoja intriga.
-mana mīlestība ir akla. Tu būsi debesīs..

Nazis ieurbās sievietes krūtīs. Sievietes acīs parādījās nesapratne, bet pēc mirkļa seja ieguva ikdeinišķo vienaldzīgo izteiksmi un atslīga uz parketa, kas nu jau bija rotāts ar sarkanām tērcītēm.
-un es ellē... tik ļoti es Tevi mīlēju.. Varbūt tur, tu spēsi mīlēt? Ja ne mani, tad kādu citu.. es gribu, lai iemīlies..

Un uz parketa atslīga vēl viens ķermenis. Duncis bija ieurbies vīrieša krūtīs kā zobens, bet vīrieša sejā bija smaids. Tur, kaut ellē, es vienmēr Tevi mīlēšu...

mīlestība ir akla.

Hmm, veel vien pagaajusi diena. Daduz cilveeki pagaajushi garaam. Daudz kas ir izbriinijis, ikdienikjaa rutiina turpina gulties paar mani. Riits- modinaataajs, ierastai njurdiens par (itkaa) "nelaikaa" nozvaniijsuho pulksteni, chiibas, dreebes, teeja, spogulis, soma, durvju rokturis, trmavaja pietura... Un taa katru dienu - un vakaraa - durvju rokturis, dreebes, chiibas, teeja, graamatas, gulta... Cilveeki pieturaa izskataas nogurushi - katu dienu leilaakaa dalja ir taa pati - katru dienu tie dodas kur nu kurais - kaada omiite ved mazdeelu uz beernudaarzu, kaads viirietis, gaishu baardu, dienu no dienas dodas vienaa un tajaa pashaa virzienaa (liidz shim man nav izdevies "izfunktiereet" uz kurieni), kaada sieviete ar muuzdien melno aadas somu dodas uz darbu un kaada meitene -es, kas katru dienu to ieveero (patiesiibaa ieveeroju jau kaadus vairaakus gadus atpakalj, tagad tas vienkaarshi pasliid aciim garaam, it kaa acis gribeetu beegt no shausmiigaas vienmulibas). Sniegs ar katru dienu kljust ar vien peleekaaks, nee, bet shodien sniegs sniga... Tas nedaudz papuuta caur viileem manai ikdienai, bet citaadi viss kaa jau vienmeer. Atkal atrodas kaada personas, kass mani "terorizee" ar savu eksistenci, kaads, kas vienu un to pashu jautaajumu uzdod jau 6 reizi, kaads, kas pasaka jau iersto fraazi par kaadu siikumu... Bet nav ne vainas. ir sajuuta, ka riit buus savaadaak (ari tas laikam ietilpt pie rutiinas). Riit jaabut savaadaak... Buus...