Es uz tevīm skatos. Es tevi redzu! Redzi mani? Nezinu, diez vai... Esmu viena no miljarda.. Bet varbūt tomēr.. Redzi? ko? Kas es esmu?


Es piedzimu debesīs (forši, ne?), maza, balta. Nezinu, kas bija mani vecāki un nezinu, cik man īsti ir gadu... Man ir lemts dzīvot klusumā. Es nedzirdu... Kāpēc tu nolaidi acis? Tas nav nekas slikts. Mana mūzika ir bijusi vēja pieskārieni, mani vārdi ir bijuši sajūtas... Nē, nemaz nebrīnies - tā ir. Jā, jau teicu ka es pat īsti nezinu cik man ir gadi... Tā nu ir sanācis... Bet es laiku nemaz neskaitu. Kāpēc? Hmm, bet kāpēc man būtu jākļūst atkarīgai no tā spēka, ko par laiku sauc? Nu nevaig... Man nevaig. Tev? Tev varbūt...


Zini, es tevi vēroju! Kāpēc tu samulsi? tev nav ne par ko jāmulst... Tavas kustības ir graciozas kā karaļa godā, tavs smaids ir kā izsmalcināts deserts dārgā restorānā. Tu dzirdi? Es ar tevi runāju! Nav lemts... Man, es domāju.


Kā to saprast, ko man vajag?... Man neko nevajag! Es tikai... Bet.. Ko? pag, neievajag. Ne-e nedzen mani prom! Jā, pēc auguma esmu maza... Pavisam... Bet.... Vēl nē... pagai...


Un viņa, vēl savu stāstu nepabeigusi, tikai notriekta zemē... Dubļi sagrāba viņas balto kažoku kā izbadējušies vilki. Mirdzums lēnam, sāpīgiem soļiem pameta viņas ķermeni... Nebija lemts...


Tu par viņu zināji? Tev zēl nebija? Ikviens... Viņa pamanīja ikvienu.. Ikviens... Vai pamanīja viņu?


Sniegpārsliņa...