Hmm, kas man lika aizdomāties līdz šādai tēmai? Lai jau paliek... Negribas iztirzāt kas un kā un galu galā - ikdienu..

Es te stāvu. Viens it kā, nu jā, ir arī otrs. Bet vai es tam otram esmu vajadzīgs? Viņš ir tāds pats kā es, dara to pašu ko es... Bet... Kam man viņš... Kāpēc zābakiem (mums) ir jābūt vienādiem? Kāpēc cilvēks ir radījis stereotipu, ka zābakiem, auskariem, acu ēnu krāsām ir jābūt vienādām? Kāpēc puķes pušķī var būt dažādas? Eh, esmu vēl mazs..

Vispār, rados es kāda prasmīga kurpnieka rokās, no tīras ādas...

izmērs... Jā, kurš gan izmērs? 37... Hmm, nu jā... bet es, vispār, esmu diez gan liels. Un nevis kaut kāds gumijnieks, bet gan riktīgs ādas zābaks... Jā, bet kāda tam tagad atšķirība.

Hmm, bet kāpēc es nevarētu būt cilvēka labākais draugs? Es ar viņu biezi esmu kopā (soli solī), es ēst neprasu, varu uzklausīt (nežēlojoties, ka man pēc 20 minūtēm aizies autobuss), vienmēr esmu uzticīgs (neguļu ar citiem/aam un neklačojos apkārt).

Lai nu kā es vēl jo projām te stāvu... Jā, bet fakts, ka tikai stāvu un vairs nekur neeju, rēgojas jau pa gabalu... Pēc izmēra esmu vēl mazs, bet priekš cilvēka jau vecs... Jā, un arī dāma, kura mani kādreiz graciozi valkāja vairs nav tik jauna... Bet viņa bija skaista. Atceros, kā viņa ar mani soli solī gāja pa bruģi ar lietussargu rokā uz kādu tikšanos. Man ne reizi nebij jāvārtās pa dubļiem vai jājūt, kā pret mani atsitas kāda draza. Viņa bija laba valkātāja. Viņas kāja bija slaida un tik pat gracioza kā viņa pati. Tā vienmēr staigāja melnās, brūnās kaprona zeķēs ar rožu rakstu, vai arī tumši zilās, melnās vai brūnās, man nenosakāma auduma, kapzeķītēs... Nu jā, protams, visu viņas garderobi neatcerēties. Kā man patika sajūta, kad viņa ar maigu, melnu kurpju suku pucēja mani, pirms iziešanas laukā. Šņorītes vienmēr bija glīti sasietas, papēža galiņš kā vienmēr spics.

Bet tagad.. ne kā... Sen neesmu redzējis saules gaismu. Hmm, ilgojos pēc bruģa...es neesmu bijis nekādās tālās zemēs , tik te pat... Arī no krokodilādas neesmu taisīts... Vecais zābaciņš.. Tā nu ir. Hmm, es būšu mūžīgi? Vai vecā sieviete mani vēl izvedīs pastaigāt pa parku? Jau ilgi es te stāvu... Tumsā, aukstumā...

Pēkšņi zābaka monologu pārtrauca savāds karstums... uz brīdi viņš juta sievietes pieskārienu.... Tad tikai karstumu... Neizturamu karstumu...

Sieviete atsēdās šūpuļkrēslā un aizvēra acis...

Mājā ieplūda siltums...