nupat sakāpa atkal asariņa.
es ceru, ka neesmu tāda vienīgā, kurai tik bieži liekas, ka lielākā daļa foršo lietu notiek ar citiem. ne ar mani.
un brīžiem dzīve tik ļoti steidzas, ka bail paliek. tā itkā tu stāvētu uz vietas, bet viss cits vnk trauktos tev garām. bet es gribu būt tā, kas traucas visam pāri! nezinu aiz bailēm vai kā. vispār sapratu, ka daudzas lietas dzīvē, cilvēks vnk dara aiz kaut kādam bailēm. bailēm nebūt laimīgam, bailēm būt bez mājas, ģimenes, draugiem, naudas.... bailes bīda to pasauli uz priekšu. vai arī tieši otrādi - paniski centieni saglabāt to relatīvo līdzsvaru. a da figviņzin.
bet cik daudz tad mēs vispār daram no tām lietām, ko mums tiešām gribas? vai mums vispār atliek tam laika?