Nevaru saprast kā es šodien jūtos. ir kaut kā jocīgi. no vienas puses viss ir ļoti ok, bet no otras.....
Nupat saraudājos pie bon jovi - i'll be there for you. Joprojām smagi emocionāla. vienīgais, ko varu pateikt.
Šobrīd ir tā, ka nesaprotu, ko domāju, ko jūtu, ko runāju. kur beidzas prāts, kur sajūtas un emocijas.... viss svārstās no viena gala uz otru lielā amplitūdā.
tad gribu vienu, tad atkal uznāk kkādas bailes vai riebums un negribas neko.
Un visu laiku iekšā trauksme un sajūta, ka kaut kas ir jādara. ka kaut ko noteikti esmu aizmirsusi. sajūta, ka netikšu ar visu galā. nu kā no grāmatas.
Man pietrūkst Santas. Tāda sajūta pēdējas dienas. Lai nu cik stulbi viss nebūtu sanācis. Tā nu tas ir. nezinu, ko te vairāk komentēt.
Un tad vēl visam pa vidu cepos par to, ka joprojām par daudz runāju. lai ar cenšos noizolēties, šodien sanāca par daudz izrunāties skolā grupasbiedriem. nu un kāda velna pēc man vajadzēja to visu runāt? tā vien sanāk atkal, ka izskatos iedomīga un, ka iedomājos nez ko sev piedēvēt.... un tas viss izklausās tik neitcami un izdomāti no malas. man pašai noteikti arī tā liktos no malas. nez. nu tik tas, ka esmu iemācījusies runāt par tām lietām. lielākoties jau tik tāpēc, ka mani tāpat nesaprot un īsti jau tā līdz galam nemaz neklausās. nemaz nerunājot par to, ka mani varētu uztvert nopietni. pēdējā laikā ironija ir mans labs draugs. Bet tā arī ir vieglāk dzīvot. nu ja.
Un tā jocīgā sajūta, ka esmu no visa aizbēgusi un iemācījusies nedomāt par atsevišķām lietām. pat sajūta tāda, ka cenšos sevi piespiest par to domāt, bet kaut kā... laikam būšu iemācījusies kaut ko sevī notrulināt. Brīžiem liekas, ka vajadzētu padzert ripiņas. bet no otras puses atkal nē, jo ir sajūta, ka tūliņ, tūliņ es atmodīšos un viss atrisināsies.
aj varbūt tiešām man jābeidz sev piedēvēt visādas diagnozes [cik nu realitāte, cik nu izdomājumi]. Galu galā tāpat es joprojām nesaprotu, kas ir īsts un kas ne. kas esmu es pati un kas ir vnk izdomājums.