Kaut kas ļoti pazīstams... Tik es kā profesionāla vientuļniece, saku, ka tā laimi nenes, jo vairāk laika domāt, jo vairāk sū būs galvā un rezultāts nepavisam nebūs vēlamais, vientulība ir kā narkotika - ātri pierod un vaļā netiek, tāpēc varbūt pat labāk, ja ir savdabīga sociālā atkarība.
Man jau no vientulības ir zudušas iemaņas sarunāties ar cilvēkiem - daudz sliktu esmu ieguvusi.
Un patiesībā jau vientulība neko nelīdz - palīdzēt var cilvēks, kas saprot un kam var uzticēt visus savus sū, kas nesalīdzinās to ar citiem stāstiem, kas pieņems tikai tavu versiju un klusēs, kad vajadzēs un dos padomu, ja lūgsi... Es jau 27. gadus alkstu pēc tāda cilvēka, bet reāli saprotu, ka nevis nav tādi cilvēki, bet es neesmu gatava...
Jauku nakti :)