Esmu reāli dusmīga.
Tas patiešām ir nenormāli debīli.



un debīli ir arī tas, ka es sāku apzināties, ka man tik ļoti pietrūkst kāda, kas varētu par mani parūpēties. nu tā lai man nebūtu tik daudz jādomā par to, kā es dzīvošu nākotnē. par kādu naudu ēdīšu un ko ēdīs mani bērni, kurus man gribētos tuvākajos pāris gados.... šobrīd kkas tāds liekas ka kkas kosmisks un neaizsniedzams. un būtībā jau nekas nemainīsies, ja viss paliks tā kā tas ir šobrīd. bet no otras puses jau arī negribas neko mainīt. un tas nav ne nosodījums, ne pārmetumi. tās vnk ir manas vajadzības. man vienmēr vajag vairāk.

esmu nogurusi. varbūt arī tāpēc, ka šodien kopš plkst 12 esmu nonstopā mācījusies bez īpaši labiem rezultātiem.
Bet varbūt tomēr tas ir viss kopā. visa tā cenšanās saturēt kopā kaut kādu veselumu savā dzīvē, ģimenē, mājās.... kkādu kopīgo sajūtu. caur rūpēm uzturēto. rūpējos par visu. bet panākt īsti nevaru neko. cilvēki nenovērtē un nedomā.


un es ticu, ka darot labu, mēs varam padarīt šo pasauli labāku. joprojām. kā mazs bērns.

un vēl man pietrūkst tauriņu. un tas ir pat biedējoši.