Šodien vēroju divas pīles, kuras nezkāpēc bija apmaldījušās manā pagalmā. staigāja un lasīja ēdamo. Bet tas foršais, ko es pamanīju bija.... tik ļoti lielas rūpes vienam par otru! kamēr mātīte staigā knābi ieurbusi zālē un mklējot ēdamo, pīļu tēvs gādīgi soļo aiz muguras un uzmanīgi skatās apkārt vai neuzglūn briesmas. Šajā gadījumā tās potenciālās briesmas laikam bija mans kaķis, kurš skraidīja gar logiem. Bet tā rūpēšanās! tik skaisti man tas likās!

Vakar naktī ejot mājās kārtējo reizi uznāca vēlme tik krasi mainīt savu dzīvi, ka to vairs nevarētu pazīt. bet varbūt tieši vairāk man liktos, ka tā ir mana dzīve? pēdējā laikā viss liekas tik svešs. Var jau būt arī tāpēc, ka šobrīd iedomātā nākotne JAU neiet tā kā kādreiz bija izfantazēts. Laikam vēl esmu bērna prātā, ja gribu visu tik skaistu kā filmās rāda. tāds sapnis nebeidzamais un nepiepildāmais.
Vakar pretēji pēdējā laika sajūtām, pēkšņi bija sajūta, ka medicīna tomēr ir mana lieta. Un es nekādi vairs nevaru no tā aizbēgt. Man vajag palīdzēt cilvēkiem, pat ja man viņi ļoti bieži liekas tik pretīgi. [jā jā tā ir diemžēl] to es sapratu pēctam, kad ballītē biju izvilkusi meitenei no kājas stiklus un apturējusi asiņošanu. Es pat īsti nezināju kā pareizi un ko vispār īsti darīt, bet bija sajūta, ka kāds dara manā vietā un instinktīva sajūta, ka zinu, ko daru. Man jābūt labam ārstam. pat ja tagad tās sajūtas nav.

Tagad vakarā sēžot mājās mūzika.... gandrīz visa mūzika ir ar kko saistīta... kādiem konkrētiem notikumiem.... un tik daudzas dziesmas ir kļuvušas sāpīgas, pat tās, kas asociējas ar labām lietām. bet kaut kādā ziņā man tas viss patīk. To laikam sauc par sentimentu? nezinu.

Vakar bija darba ballīte. Viņa bija vnk vājprātīga. Lai neteiktu neko vairāk. vājprātīga. tik tiešām.

Kkā meklēju viedus kā aizbēgt atkal. Lai gan tik labi jau daudzas reizes pierādījies, ka tā aizbēgšana nemaz nav tas labākais.
Ir cilvēki, kuri kopumā man riebjas, bet es tk bieži par viņiem domāju. nu tādi, kas reiz bijuši tuvi. bet atmiņās palikuši zem uzraksta "kretīns". Un tomēr es domāju. un reizēm tik ļoti ilgojos kko no tā atgūt. kas īsti ir tas, kas man pazudis?
jā tiešām šis bija īstais jautājums. Jo man jau sen ir sajūta, ka man ir kaut kas pazudis. kaut kas tāds svarīgs. kaut kas, kas iekļaujas zem vārda "ieva". ja kaut varētu saprast, kas tas ir.... nevar taču būt, ka šī arī ir viena no sajūtām, kas man iet līdzi jau visos vecumos? es taču varētu kaut kā saprast, kas man ir pazudis????