esmu noslēgusies sevī... uz kādu brīdi noteikti. gan jau pāries.
atkal ir tā sajūta, ka gribas visu apkārt ignorēt, neatbildēt uz tiem retajiem telefona zvaniem, vēstulēm.... Bet es jau nekad nevaru. nespēju izturēt. arī aizbraukt kkur prom vienai pašai... bet tomēr ne vienai pašai.
joprojām nezinu kas es pati esmu un kāda ir mana vieta dzīvē. un ko es gribu. un kas man ir vajadzīgs. tā itkā joprojam būtu iestrēgusi kkādā pusaudžu krīzē.... identitātes krīze visa mūža garumā?
apkārt viss liekas tik skumjš...... pat tas, kas nupat nupat vēl likās tik pozitīvs, tagad atkal liekas tik bēdīgs....
kkā neticu es vairs tam happy ever & after. nevienā jomā.
neko negribu.