sapurini mani!
Es eju sviestā.
Ilgojos pēc kaut kā nezinu kā. Laikam jau pēc vecās labās stabilitātes. Bet vajag to vai nē? ideāli jau būtu šajos pašos apstākļos sakārtoties.....
galvā tās visas domas mani moka.... vēl vairāk moka tā vilšanās sajūta, kura mani vajā visās malās. nekad jau nav labi.
Sagrābt mani un kārtīgi sapurināt. Atjēgties gribu.
Ceru, ka nepatikšanas nav tik lielas kā domāju. bet šodien saļimu aptverot. noslīdēju gar sienu. No vienas puses tas būtu prieks. Bet no otras - vajag to tagad? nez.
tāpat jau viss notiek tik tā, kā tam jānotiek.
mani atkal piemeklē panikas lēkmes ar elpas trūkumiem.... un rīt drošvien atkal no jauna sāpēs galva... kaut tagad viņa beidzot ir pārgājusi.
Vajadzētu tik daudz mācīties šonedēļ. Bet tas ir pēdējais par ko es spēju domāt. Ir tikai 2. nedēļa, bet man jau krājas parādi. 4dien kolokvijs, kuram nebūšu gatava.
aj... ko te vēl gvelžu.

abi ceļi ir zilumos. varētu teikt, ka arī pārnestā nozīmē. sāp. bet tas jau tas mazākais. vismaz fiziskas sāpes kā vienmēr visu atvieglo. bet ne ne - pie veciem ieročiem neķersimies.

nejūties vientuļš. ne tu viens jūties kā miskaste.