Nevarētu tev piekrist vēl vairāk. Par skumjuma izlikšanu šeit. Un par tā prieka, kas ir - atdošanu sev mīļajiem. Tas ir jauki un skumji vienlaicīgi, bet nu... visu, kas mūsos vēl palicis tiešām vajag atdot tiem, kuri mums patiešām rūp. Parasti jau saka, ka tiem, kurus mīl vajag teikt visu un runāt par visu, bet es, piemēram, nevaru ģimenei vai labākajiem draugem uzkraut virsū visu to, kas manī darās. Es to vienkārši nevaru. Diemžēl noslēpt pavisam to arī nevar. Tiem ar kuriem ir dziļāka saikne- tie tāpat jūt visu.
Jā es lasīju tavu žurnālu. Veltīju tam vismaz kādu pusstundu. Cilvēkiem jau patīk redzēt, ka citiem arī sāp. Tieši tāds arī esmu es. Negribu gan teikt, ka man patīk lasīt par citu problēmām, sāpēm un skumjām, bet nenoliegšu, ka redzot, ka neesmu vienīgais, kuram ir grūti, man paliek vieglāk ar sevi sadzīvot. Sadistiskā pasaulē esam mēs ietrāpījuši.