m
sabojājās man kkā garastāvoklis pavisam...
bij itkā labāks palicis. betnu jā - sievietes ;) tādas mēs esam?

iepriekšējā nakts bija tāda ne pārāk forša. sākot jau ar to, ka aizgāju gulēt ar ne pārāk foršām domām. sailgojos atkal pēc kkādas stabilitātes. bet tai pat laikā man gribas bļaut. tad bija normāli, bet tik ļoti pietrūka emociju. ak jel vai tad būs kādreiz tā, ka man būs gandrīz viss? emocijas un stabilitāte? tā vien liekas, ka turpinu pa dzīvi svaidīties no viena grāvja otrā. tik ļoti pietrūkst mierīgās stabilās dzīves, bet tai pat laikā tagad ir tik daudz emociju, ka neko pret to nemainītu.

naktī kkādi stulbi murgi. nepietiek jau ar to, ka tik daudz esmu sapņojusi, ka man visapkārt ap mājām viss deg un tagad man sapnī dega jau visa rīga! kkāds karš bij sācies. visu laiku kkādas globālas katastrofas man sapņos. un vēl tas, ka es mirstu. un nevis tā, ka vnk aizveru actiņas... bet totālā agonijā, kad ir pilnīgi bezpalīdzīgs izmisums. skrien bez kustības, bļauj bez skaņas.... pfūuuu....

un man kaitina, kad tu man neatbildi. tad es sajūtos nevajadzīga. bet tās laikam ir manas problēmas?

un man sāp vēders.