Man jau liekas, ka cilvēkam nekad nav labi. Jaunībā pārsvarā gadījumu vienkārši nezin kas ir patiesi slikti, tādēļ šķiet, ka tad ir slikti, kaut pēc gadiem 10 šķiet, ka tad bija labi (cilvēkiem tieksme domāt, ka kādreiz bija labāk).

Savukārt vecumā kad varbūt „beidzot” ir labi, tad vairs nav jaunības kas atkal liekas slikti.

Tā kā patiesībā slikti ir vienmēr....vai tieši otrādi vienmēr ir labi, tikai mēs paši neapzināmies dotajā mirklī vai tas ir labi vai slikti, to spēj novērtēt tikai kad laiks pagājis (mēneši? Gadi? Desmitgades?). :)