Es laikam tomēr nespēju to visu pārdzīvot... vnk kaut kā vislaik sanāk domāt par to un vēl laikam pārāk mani ir iedragājis šāds viens notikums manā dzīvē.
atkal ir klāt kaut kādas stulbas sajūtas, ka neesmu pietiekami laba, ka esmu stulba, ka visu daru nepareizi. tā bērnišķīgi mazliet. bet nespēju tikt ar to galā.
tagad arī. dusmojos uz savu vīrieti ta kā es nez kas... bet par ko? nav jau par ko patiesībā. vnk iekšā sēž tas velns, kas maisa dzīvi visiem citiem liekot viņiem justies slikti par kaut ko, par ko nav jājūtas tik slikti. vārdsakot - velns, kas dīda neļaut citiem normāli dzīvot un izpausties. tāds privātīpašnieciskums un valdonība. visu laiku ar to cīnos un tā arī šķiet, ka tikai cenšos sevi apmānīt, ka to nedaru, bet patiesībā daru.
ajjj. vispār murgojums, ko es te visu nupat uzrakstīju. galvenais, ka es pati zinu par ko ir runa.