nemīl?
viņš ir pilnībā zaudējis interesi par mani. vismaz tā man liekas. pēdējā laikā pat šķiet, ka viņam riebjas viss, ko es daru [un nedaru].
ak, ja viņš beidzot pamanītu, cik ļoti es tiecos pēc viņa uzmanības...
pavasaris, gribas lidināties kā tauriņam pa to, gribas sagrābt mīļumu un iet kkur. vienalga kur. pa pilsētu, pa ielām, gar jūru, pa mežu... bet... viņš tik strādā, mācās, strādā, mācās... neviens brīdis nepaliek man. ja protams neskaita gultu. Nevar jau pārmest cilvēkam, ka viņš mācās un strādā. esmu par to pat ļoti priecīga, ka man viņš tik darbīgs ira. Bet gribas... tik ļoti gribas... muļķīgas sarunas, bezmērķīgas pastaigas... un nedomāt par visu pārējo. vnk būt vienam ar otru, nevis vnk eksistēt blakus.
Vai tāda problēma ir visiem, kas diendienā pavada kopā? es tiešām nezinu. Brīžiem tā vien šķiet, ka otrs cilvēks akls ir palicis, ka viņš neredz. vai arī vnk vairs negrib censties. . .


.



.


.