Man ir neizsakāmi skumji...
Tā nelaimīguma sajūta beidz mani nost. brīžiem tiešām sāk likties, ka viss ir. cauri.
it īpaši šodien.
jūtu kā atkal lienu sevī atpakaļ iekšā. itkā gribu visu vērst par labu un censties, bet iekšā kautkas vnk ir sagrābis jebkādas kontroles iespējas. jūtos sasieta. ar nolauztiem spārniem. jūtos tā itkā man ar katru minūti augtu arvien biezāka āda, kas mani noslēdz no ārpasaules. sirdklauves, nežēlīgās galvassāpes, kas īstenībā ir migrēna, elpas trūkums. es vnk tuvojas nervu sabrukumam. savā ziņā pat es gribētu to stāvokli panākt. sašpricētu mani kārtīgi un uz kādu brīdi atpūstos un sakārtotu savas domas. esmu laikam par gļēvu, lai izdarītu, ko tādu, kas man liktu pavisam ātri nonākt līdz špricītēm. tāda bēgšana jau vien sanāk.
Vairākas reizes jau šonedēļ esmu atkal aizdomājusies par to, ka vaŗētu braukt prom. Bet ko tas īsti dotu, ja padomājam reāli? no sevis un problēmām jau neaizbēgsi. Tās jau paliek. Tikai personas varētu mainīties. tas ar viss.
vsjo.

Es viņu mīlu. dumja esmu, ka nevaru saņemties un darīt viņu laimīgu. un visi tie strīdi... tuvu cilvēku neizbēgamā problēma. tas nav nekas salīdzinājumā ar to mīlestību! jo tuvāk, jo vairāk strīdu.