nu man nav tik traki. Es gan arī esmu šausmīgi emocionāla. vairāk gan tas laikam attiecināms uz to, ka es nemitīgi raudu :/ stulbi. apnicis jau. nezinu gan kā ar to cīnīties.

Bet nu tu laikam zini, ko esmu izvelējusies mācīties... un diemžēl tas prasa to, ka man visu savu radošo mūžu būs jāmācās. paldies dievam, ka ir apziņa, ka tas nebūs tā kā tagad. Jo es zinu, ka es varu būt ārsts :) nezinu cik labs, bet jūtu, ka man tas jau asinīs :D