virpulis
Bāc man tik nežēlīgi reibst galva. un es nekādi nespēju atrast iemeslu.

Bet tas tā...
vakar tik ilgas pārrunas. tik skumji... kad tu centies un lien kaut no ādas ārā, bet otrs cilvēks pasaka, ka kaut kas ir zudis. ka nav vairs tā brīnuma. Bet vai tad vienmēr tā var būt? Tas laikam tikai nozīmē, ka cilvēks tomēr nav gatavs kam nopietnākam... vismaz es to tā saprotu. Es nevaru visu laiku būt tā, kas visu atdzīvina. ja otram nav vēlmes to darīt, tad nekā nesanāk. Es arī negribu to rutīnu. Es gribu, lai vienmēr paliek vieta kādam prieciņam, trakulībām. Bet no otras puses nāk tikai salīdzināšana ar to kā bija. Nu nevar tā! Mīlestībā abiem ir jātur tās dzīvība. Un vakar man bija sajūta, ka otra puse jau ir atlaidusi. Un iekšā arī šodien turpinās tā bezcerības sajūta, ka nekas nemainīsies vairāk. tikai ies uz sliktāko. man tik ļoti to negribas. jo es tik ļoti ļoti mīlu. Man gribas paņemt aiz pleciem un kārtīgi sapurināt viņu. Lai atjēdzas. Lai padomā, ko dara. Un lai glābj, lai glābj to kas vēl nav apdzisis. Vismaz manī tas pat vēl ir karsts.
Bet es jau teicu, ka viens nav nekas.
Un galu galā - viss ir tikai tā kā mēs to uztveram. Ja es arī sāktu domāt par to, ka nav tā kā bija un salīdzināt un meklēt visu slikto, tā vietā, lai pacenstos kko labot, tad arī man jau sen būtu apnicis un es arī visu būtu jau palaidusi pa vējam.
Ir jau reiz tā bijis. Ka palaidu visu dēļ sava egoisma. Laikam tagad ir mana kārta to visu izjust no otras puses? Es toreiz guvu kārtīgu mācību, man ļoti, ļoti sāpēja... Un pavisam nesen es esmu pacēlusi galvu augšā un saņēmusies, lai vairs nekad nepieļautu kādreiz pieļautās kļūdas. NEKAD. jo šoreiz tas ir pārāk svarīgi. pārāk spēcīgi. un pārāk dziļi sirdī.