slima
Bļāviens. atkal kkāds egoisms. Pati zinu, ko daru, bet nevaru apstāties.
Iekšā tāda nostāja - man tač ir slikti, kāpēc visi neskrien mani glābt? stulbene, goda vārds.
Nu labi jā. tas bija vakar. Bet vakar tas mans egoisms gandrīz izjauca attiecības. Attiecības ar manu labo... vislabāko... vismīļāko. akdievs, es tiešām ļoti, ļoti mīlu... Tik labi, ka tu esi.
vakar visu darīju itkā censtos pārbaudīt, cik tālu cilvēks ir gatavs iet manis dēļ. bet vai tad tā drīkst? un vai tad tiešām nepietiek ar apziņu, ka tiešām daudz darītu manis dēļ? nu egoisms. visklajākajā mērā.
ievu, saņemies un beidz tā darīt. viņš to nav pelnījis.
bet vismaz pareiza bija mana vakardienas sajūta, ka man labāk nelīst no mājas laukā. es zināju, ka es šitādas cūcības varu sadarīt. iekšā ir vajadzība, lai samīļo, bet tad kad to dara, es grūžu prom. nu tā nedrīkst. man pašai tas riebjas.
jācīnās!!! jācīnās, meitēn! jācīnās ar sevi!