Es vispār vairs nekur neeju.
es, kas iepriekšējos gadus vislaik ir kkur tusējusi...
laikam jau vnk nepietiek emocionāla spēka. katrreiz, kad kkur aizeju tas beidzas ar to, ka man apnīk un vnk nāk miegs un gribas iet prom. nemāku vairāk tusēt.

un šodien, kad man ir brīvs 5dienas vakars... es sēžu viena pati mājā. gribēju kkur doties.
bet vairs jau laikam nespīd. no viena puses arī miedziņš nāk. kkādi sūdi atkal galvā.

atkal kkādas neizprotamas dusmas par kko.

toties pēc šodienas sesijas sajutos kkā šausmīgi pozitīvi. pēkšņi man lika noticēt, ka es neesmu vainīga pie visa, kas manā dzīvē reiz ir nogājis greizi... itkā jau prātā paliek pārliecība, ka viena pagale jau nedeg. bet bet.... pagāja šī diena un šķiet, ka visa šīrīta apgaismība ir pazudusi.
un tūlīt es atkal raudāšu. jo apakaļ ir sajūta, ka no manis tikai cenšas tikt vaļā. no rīta es domāju kko pavisam citu. es domāju cik labi patiesībā viss ir. cik ļoti es tev uzticos un kāds man prieks, ka tu tā rūpējies par mani. un pāris tavi vārdi un viss ir atkal pagaisis... kādēļ tā? nu lūdzu atbrīvojiet mani no tām mokām!!!!!!!!