sapratu, ka negribu tur vairs iet.
staavi pie druviim. tas apjukums, ka nezini uz kuru pusi griezties. it kaa tajaa briidii ir patiikami. patieshaam. peectam pilniiga eiforija, viss ir forshi... un peec 1/2 stundas es seezhu un domaaju, ka es tachu nekas neesmu tiem cilveekiem... nee taas nav skumjas. vnk faktu konstataacija. taa tas laikam vnk ir pasaulee iekaartots.
un veel es sapratu, ka ja es pazustu no interneta, tad man pazustu arii dalja kontaktu, es daudzko nezinatu. un vispaar jaa internets tiktieshaam ir viena liela pasaule. es itkaa to vnm esmu zinaajusi, bet laikam tik tagad taa pa iistam saaku to apzinaaties...

man vajag kko iistu. un veel es vakar seezhot krastmalaa sapratu, ka zinu kaadi ir mani ideaali, es zinu, kas man ir vajadziigs. tieshi tagad un vispaar.
man vajag blakus cilveeku, kursh ar visaam chetraam staav uz zemes. nevis takaa es. man vajag kaadu kas mani piesien pie zemes. apnikushi vinji man apkaart... ar milzumdaudz probleemaam un taadi pashi nenormaalie kaa es. negribu.