Manšķiet, ka es pareizi darīju, kad uz savu galvu atmetu tās vienas pilulas. Man atkal gribas izteikties un nešķiet, ka nekam, ko saku nav jēgas un vērtības, man negribas vairs tik neprātīgi rīt un fobija no panikas lēkmēm pačibējusi miglā. Vēl man negribas iet gulēt pūlksten sešos, jo tāpatām nav ko darīt, jo var taču baudpilni un nekautrējoties darīt neko. Bet varbūt tas ne no tabletēm, bet ezerniekiem, kas to zin. Pēc laika pamazām pati metīšu nost tās otrās, laigan viņas man īpaši netraucē

Meža namiņam ir viens tāds stūris, zem sidrabegles un mazā pīlādža zem tā, ko vajadzētu nozāģēt, bet es vēljoprojām tēloju, ka nevaru atrast zāģi, laigan atradu veselus sešus, tadlūk tai stūrī, kad nosēžas aŗ atpūtnieku un pakājķebli un vēlvienu ķebli, kur izvietot pīpējamos, dzeramos un citus instrumentus, tadlūk tai stūrī vējšaŗvēju satiekas untev pūš gan no priekšas, gan no pakaļas, ganno augšas, ganno apakšas. Tadlūk! Tas stūris ir manējais! (tas gadījumam, ja jūstevisi vazāsieties ar saviem makšķerējam ķebļiem riņķī un nekur nebūs gana labi), muguŗā man memmes pumpains halāts plīvo un viena puse man iŗ brūna, otra balta(tā pakaļa vienkārši neiedeg!). Untā es te sēžu un skārda bungas neglābjami iet uz beigām. Um mammai šodien dzimšansdiena, jakādsdzīvo netālu no lielvārdsielas un ieved 42ā nama 1.dz puķuzirņus, pretim es dodu pudeli un buču, ja kādam vaig

Sapnī mani nodeva visi draugi, mīļākais brūgāns ieradās zelta jakā un visas bučoja un vilka kušetēs, es meklēju izeju no tā bordeļbāra šņukstēdama un pat sima, atgāzies pufā un mieŗinādams kaukādu zilzeķi atvēcinājās un teica atā atā, un es tur klimtu un šņurbājos piedurknē un apsargi man nevīžīgi rādīja izeju, bet visur bija vienas vienīgas ieejas. Tad es sevi pamodināju un teicu pidori un kopumā jutos ļoti aizvainota, tapē man neklausīja plīts un es tajā nikni nokurināju cilvēku psihes noslēpumus, kas tāpatām bij sūds. Tagad nikni sauļojos, laigan pa jebkuru ieeju tak vaŗēja arī iziet, dõh!

Tagad es,protams, sāku domāt, ietu es atpakaļ, ja mani sauktu vai nē?

Visa šitā čubināšanās ir tik jauka. No sākuma čubčub,plītiņa, labalaba, tad uzburbuļo tējkanna un nosmaržo kafija, tad jāmetas veļā un jāstumj atpūtnieks saulītē, tad tas atpūtnieks jāapgādā ar visiem pričendāliem, cīgām, pēpelnieku, udeni un šķiltavām, ta pusstunda jāgoŗa savas tuklības pret sauli, gribu brūnu vēderu, ta jādzer kafija un jāpīpē un jāmurŗā, tad jālasās ēnā, jāizspiež no plītiņas vēlviena kafija un atkal jātuntuļojas citviet, zem eglītes, ēniņā, akal jāsalasa aparatūra un vēl kāju beņķis un jāizkārto viss pa galdu, lai pa rokai. Skārda bungas tiešām ir kapā ņemamā grāmata, kā teiktu mans tēs. Vienīgi pietrūkst simja, lielām acīm, bolīgām un viņš saka-hoi hoi ap stūri un es saku-vāh, ku labi, ka piekāpi, gribi kafiju? Piens ar ir un cukurs untad atnāktu tā simja draudzene ar oranžo asti un sima gaiņātu viņu ar rīgas laiku un teiktu tiš

Braukt man uz tām jobanām spēlēm vai nebraukt? Es esmu lepna meitene vai tomēr noilgojusies, iedegusi, labi atpūtusies un krietni tukla meitene?

Aŗkotadnez jūste tādu runājiet, ka ar mani nevaŗ, ne apdaiks, ne veltījums feisbūkā, ne ņuņas no darba, nekas, tukšs numurs. Nuta jāpaved tas mazgadīgais zālespļāvējs, kas vakarā nāks un jāstāsta. Viņš dejo breikdansu un interesējas, kuŗ es ŗakstot, gribot palasīt. Tad būs jums

Mēģinu ielasīties Apdaikā. Plikas ņuņņas un izliegts gurns pļažā un pār to ņuņņa arī. Man jāmēģina vēl? Tiešām?

Zvanīja no bijušā darba. Kolēģi esot sašutuši, cik tupa mana aizstājēja, niknais belarusu vadītājs tože, dīvaini, man vislaik bij licies, ka es viņam riebjos. Un tikmēr es laiski pīpēju, kājas saulē izstiepusi uz galda veidoju dažādas vilinošas kompozīcijas, ko draudziņiem mmeskās izsūtīt, un mellenes ar pienu pa zodu man tek, un saku, vispār, jau pietrūkst, bet šis nu reiz ir labākais, kas ar mani noticis. Moška atbraukšu uz sporta spēlēm

Kamēr es nepacietībā dīdījos, lai draugiem Kortāsara daļiņu nosūtītu feisbūkos, pareizāk, es jau kopš vakardienas dīdījos,tātat, kamēr es šorīt dīdijos prijomnajā un gaidīju mūždien kavējošo bibliotekāri (izgāju no mājas precīzi 10, manuprāt pietiekams laiks, lai ierēķinātu tur vēl bibliotekāres sānu ceļus), nulūk, kamēr es te priekšiņā dīdījos, pamanīju stūrīti laukā metamo grāmatu čupīti, nēnu, nekā jau tāda, bet mājā noderēs (šitanī mājā, mežā mājā). Tur, tātad, atradās:
Mērdokas Žem tīkla"
Velsa ļaika mašīna"
Bulgākova Teātra romāns un stāsti
Vonnegūta Kaķa šūpulis
Dikensa Lielās cerības
Mirušās Dvēseles, Gogoll
|Garkājtētiņš Vebsterei
Moema Teātris
Trīs vīri laivā džkdž
un
Cilvēka psihes noslēpumi Vasiļjevam, huivižin, kautkādas vēkšpēdus vistas tur bija uzzīmētas un cilvēks dažādi izlocīts
Lūk, tāds mans ieguvums