Rīgā, protams, jauki, betē jāsagaida vieni dārza svētki untadgan pizdui švirkts uz meža namiņu. Kapē man sapņos visu laiku rādās ziema? Es bŗienu un brienu un sejā man sitas un es jūtos tīīk nelaimīga pie tam. Sapņu tulki, sakiet, jel, tas uz laimi un jaunu superīgu darbu?
Partija var ar mani lepoties. Auskaru nav, kleita nolieta, beigas neatceros. Steidzami emigrēju uz ezerniekiem
Šodien es iešu ciemos un būšu ļoti glīti uzposusies, ja neskatās uz vēderu, bet to mēs veikli appleķosim ar gaileņu mērci. Esto visu vakar iegādāju, nuto tērpu, tapē man kājas pašas ceļā cilājas un es nevaru vien sagaidīt izrādīties, smiet, diet un komunicēt. Vēl man somā svilst dāvaniņa un es vislaik domāju vai tas nebūs vulgāri, bet 2 manjau apstiprinājuši, katas tomēr būšot forši. Vārdusakot, līdztam laukā iziešanas brīdim es būšu nopīpējusies un nocietusies traha
Eju es pa ceļu, pretim nāk man babusene ar kurvīti. Kurvītī vistiņas. Un viņa man saka: "
Tas ir bezjēdzīgi. Pratināt manu māti, viņa plūkā uzaci pie eleganta spieģelīša aŗ kātu, šķelmīgi pieliec galvu un saka- nezinu, nezinu, nezinu. Nupat centos izdabūt, lai pastāsta, ko juziks par mani klačojis. Šī saka, neteikšu, neteikšu un kas tev liek domāt, ka tas vispār juziks. Pastāsti, pastāsti, tā es, un drīpelējos viņai apkārt, kas tad cits, ja ne juziks? Tad memme sagriežas beņķī,izskatās sakoļīta teikt taisnību, pinceti graciozi atšāvusi un stāsta: bija tā, eju es pa ceļu, nāk man pretim babusene. ar kurvīti. kurvītī vistiņas un viņa saka...
Man šodien ļoti patīk dzīve un es sev arī, prikiņ?! Gribas pasākt kautko skaistuskaistuskaistu, nutādu, kas atbilstu noskaņai. Pēdõdēt, ka pēdējā laikā jums visu piespamoju, betē,jūtos gana ilgi klusējusi, tagad atkal runājamais ir vaļā, kas nozīmē, ka ar mani viss kārtībā
Pēc asistēšanas draugam kādā ļoti nepatīkamā padarīšanā, tikļoti, ka apraudājos havajā pato, ku pasaule nežēlīga un vispār viss slikti, remdinājos izstaigājot čiekurkalna tirgu ar visiem uteņiem, pīpēdama pa pakšiem, līdz vēderam savilkos atmosfēru, pagādāju sev kādu nieku, vārdsakot, dzīve turpinās.
Vakar iebraucu rīgā, uzreiz pie memmes, saprotu tos visus prustus, kas gulēja pie mammām, nēnu, nejautā, bet es arī pēc kausiņa aukstās zupas un pāris bučām ieritinājos gultiņā un aizmigu tīīk mierpilnā miedziņā, kamēr memme turpat blakus, dautonabatijas vaikā pavadījumā niekojās ar alu. pat ņemot vērā to, ka tā vispār bija mirējgulta, pŗoti, ome no turienes taisni aizlaidās.
Kasvēltāds. Havels ar savām olgas vēstulēm bija diezgan garlaicīgs, bet nomocīju. Manigan vairāk interesētu olgas atbildes, es lieku uz to-vaitu vienreiz atpisīsies, hemoroīdu māktais gudrdirsēj ar visām savām īpašajām zeķēm un nepareizām tējām
Pēdējais mans varoņdarbs, citu gan, jāatzīst, nebija. Glābu spāri no zirnekļiem, tās gan man patīk, kā viņas nopikē odus ŗiņķī, kā nosēžas uz ceļgala un ļauj sevi apbŗīnot, vārdsakot, skaistas tās un plaši pārstāvētas ezerniekos, simpatizē. Tadlūk, viena tāda bij ieķērusies augstu sidrabeglē, debesī izaustās lamatās, bet tik augstu, ka,laikā lēkātu aŗ sprunguli, pārraut valgus nunekādi. Betviņa tik izmisīgi pluinījās un tik augstu, galīgi tāda jau saliekusies, ka galīgi izmisu un nekas cits neienāca prātā kā mest tīmeklim ar grābekli, kas veiksmīgi izpostīja valgus un notrieca kompozīciju lejā. Jāatzīmē, ka ap to jau ŗiņķoja badīgas bezdelīgas, maitasputni tādi. Tānuviss sviediens ielidoja zālītē, ceru, ka nenositu tāpat nāvei lemto ar grābekli un tagad viņa, zaigojot drīz zaļi drīz zili, spurdz un viskādi glīti izdarās ezernieku debesīs
