tā viš i. man tā bija ar vienu gudrības zobu - vecūksni, kuru gribēju raut ārā nafig, tak mani pierunāja salabot, tas, ka pasaule no sāpēm meta kūleņus labošanas laikā ar visu krēslu, kurā sēdēju, ir sīkums, abet pēc tam vēl mēnesi tas vells sāpēja, kamēr nenomierinājās, un kad pēc gada tā plombe tomēr izkrita, es teciņus pa taisno pie ķirurga un cietā sejā teicu - raut ārā.