Nesen Imantā pieturā stāvēja onkulis ar asiņainu ģīmi. Viņa pārvietošanās spējas bija visnotaļ apšaubāmas. Dīvainā kārtā viņš šķērsoja ceļu, izmantodams diezgan īpatnēju pārvietošanās trajektoriju. Nonācis otrā ceļa pusē viņš mēģināja brist pa šauru taciņu cauri dziļai sniega kupenai, protams, neveiksmīgi. Kādu laiku viņš gulēja ar asiņaino ģīmi sniegā (kaut arī ģīmis bija asiņains, varēja redzēta ka tajā tomēr slēpjas zināms intelekts, arī apģērbs bija normāls)Man apskrējās sirds un devos onkulim palīdzēt, tā nu mēs abi klupdami krizdami bridām arvien dziļāk kupenā. Beigās atradāmies kupenas vidū un mani spēki sāka izsīkt, jo ik pa 2 soļiem onkulis gāzās gar zemi un tā vietā lai celtos kājās, stāstīja man, ka esmu labs cilvēks. Izmisuma dzīts pasaucu palīgā vienu garāmgājēju, tad nu mēs kopīgiem spēkiem onkuli izvilkām uz ceļa. Viņš piedāvāja iet pie viņa ciemos iedzert vēl, un ka viņš visu mūžu mani atcerēsies. Protams noticēju onkuļa apgalvojumam, bet no piedāvājuma iedzert vēl, atteicos. Aizgāju atpakaļ uz pieturu, paskatījos onkuļa virzienā, viņš atkal bija nokritis, tikai šoreiz nevis kupenā, bet uz gājēju ceļa.