Tā pamatskola jādala sīkāk...

4. un 5. klasē turpināju sākumskolā iesākto- labi mācījos un ne sūda neko nevarēju izdarīt fizkultūrā, jo biju par citiem aš pat galvastiesu īsāks. Mani lika mierā un es nevienu neaiztiku.

6. un 7. klasē cītīgi kačājos un lai arī augumā vēl arvien biju starp sīkākajiem, tomēr platumā biju stabili pirmajā vietā. Man nevienam nafig nebija vajadzība pierādīt kaut ko, bet regulāri sanāca uzkauties (regulāri = vairākas reizes katru dienu) pēc citu ierosinājuma. Tā rezultātā saplēstas drēbes un zilumi kļuva par ikdienu. Bet vēl arvien neatzinu nevienu par autoritāti un nepieslējos nevienam bariņam. Plus nedaudz kritās sekmes (eksaktajās zinātnēs, izņemot ķīmiju).

8. klasē visiem jau ieslēdzās pofig uz dajebko, jo eksāmeni bija degungalā, da i paši pie prāta nākuši. Un tad mani lika mierā, jo eksāmenā varēja itin labi noderēt labas attiecības ar mani. Lai gan es nekad nevienam nafig nepalīdzēju un nedevu nospiest, jo uzskatīju, ka katrs pats savas laimes bum-bum, ko uzskatu vēl arvien.

Bet videnē sākās pavisam cita dzīve. Lielie barveži un delveri bija prom un kādam bija tukšā vieta jāaizpilda. Un tād nāca kangaroo ar savām crazy idejām, ko vēl tagad jaunāku klašu pārstāvji atceras un piemin pie tikšanās reizes.