Diena kā diena. Tikai iespējami labo noskaņojumu sabojā laiks.
Laiks tik šausmīgi ātri skrien. Liekas, ka pagājušā nedēļā tik sāku iet skolā...un jau skola drīz beigsies. Gribās tik, lai skola ātrāk beidzas, bet, kad beidzot tas laiks ir pienācis tad tā vairs negribas. Kad sāk parādīties tās sliktās atzīmes gribās vēl kādu mēnesi pamācīties un visu izlabot. Esmu pieradusi, ka man atzīmes gada beigās ir labas un te pēkšņi tā nav, tad tas liekās uzreiz baigi traki. Nezinu kāpēc tā. Gluži vienalga ar man tas viss nav.
Parasti tiem labākajiem šādos gadījumos ir gandrīz vai pasaules gals. Tikko bija pats pirmais visā un te pēkši bezmaz vai pēdējais, tad uzreiz pasaules gals. Padomā: ārprāc man jābūt pašam labākajam, ko citi tagad par mani padomās. Vnk šie cilvēki baidās kļūdīties un viņi nemāk zaudēt...
No tā mēs varam mācīties, ka nevajaga būt perfektam. Ja kādreiz kļūdīsies vai, kas noies greizi, tas tikai nāks mums pašiem par labu. Mēs iemācīsimies zaudēt un saprast to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi. Tāds vismaz ir mans uzskats.

P.S. Es to pirmspēdējo rindkopu nerakstīju spriežot pēc sevis.