Par cilvēku nolaupīšanu
Sēžu savā istabā. Esmu tērpies mīļākajos džinsos ar daudzām kabatām, džemperī kurš man patīk vislabāk un baltās zeķēs. Nupat izņēmu no veļasmašīnas veļu un vērīgi to apskatot secināju, ka visi mani dvieļi izskatās pēc pelēkām grīdas lupatām. Esmu mazliet saaukstējies, sasitis stikla burku, izfiltrējis iekšā bijušo ābolu-aroniju sulu, pusi no tās izdzēris, izlasījis aptuveni 20 lappuses no grāmatas, kurā katra otrajā teikumā ir vārds Boriss, nesekmīgi piedāvājis aizbraukt ceļojumā meitenei, par kuru kādreiz domāju ka viņai interesēju un...
Esmu nonācis tur pat kur biju pirms sešām stundām - cenšos saprast kādēļ ir kārtējais vakars, kurā es sēžu savā istabā un domāju ka neesmu nevienam vajadzīgs. Es par to domāju visu nupat pagājušo mēnesi, kura sākumā nolēmu neuzmākties cilvēkiem. Ne ar savu sabiedrību, ne palīdzību ne centieniem uzsākt sarunu. Man jau likās, ka būs tā kā ir. Es katru vakaru sēžu viens savā dzīvoklī mazpilsētas nostūrī, gluži kā mūks cellē. Ja es nevienam neuzmācos tad neesmu nevienam vajadzīgs. Izņemot tās retās reizes, kad kādam kaut ko vajag. Kādam vajag naudu, kādam iespēju kādam palielīties, kādam savukārt vajag tiešu palīdzību. Un es mēģinu viņiem visiem teikt "nē". Es to nekad neesmu pratis, bet es cenšos. Es neesmu mašīna, kam var nospiest pogu un saņemt silta gaisa plūsmu, tīru logu vai kustības uzsākšanu. Man vajag, lai kāds atsūta īsziņu, ka viņam neko nevajag, tikai gribēja apsveicināties. Es vairs nesaprotu ko gribēju pateikt. Arlabunakti (šo vārdu pareizrakstības labotājs iesaka pārveidot par Skarlatīnai, Paralaktiski, Autorlabojumi, Paralaktisks).