Himna egoismam
Es biju neticīgs, atkarīgs, mūžam nīgrs un noskumis. Es nepievērsos Dievam. Es atradu Dievu sevī. Tas nebija Dievs, tā nebija reliģija, tā nebija kārtējā atkarība. Bet varbūt bija? Tas nav svarīgi, jo tie bija cilvēki. Es biju dzīvojis sev, bijis pašpārliecināts, pārāk pašpārliecināts, pārvērtējis sevi. Un diemžēl arī pārvērtējis citus. Es sāku labot kļūdas. Domāju – kam esmu nodarījis pāri. Ar savu naidu pret cilvēkiem, vēlmi smieties par viņiem tā, kā kādreiz smējās par mani. Atvainojos, centos palīdzēt, būt tas, uz kuru var paļauties, kurš neaizmirsīs un uzņemsies iniciatīvu. Man neizdevās vienmēr, es kritu, cēlos, neatteicu, centos, atkal kritu un cēlos. Un tad mans Dievs mani pievīla. Es pamodos, atvēru acis un sapratu, ka mainījies esmu tikai es. Mani joprojām neatceras, ignorē un par mani nedomā. Mans Dievs ir kritis, man vajadzīgs jauns Dievs. Un tas būšu es pats.