Temats.
Tavs stāsts tuvojas klasikai, ko rāda daudzās filmās un tv seriālos - 'atnāk vīrs mājās no darba, novelk kurpes, apguļās pie televizora un uzsauc sievai: vai pusdienas jau gatavas?'

Droši vien tas ir ļoti interesanti, kad cilvēkam ir tik veselīgs hobijs kā zole. Tāda atkarība, ka jau katru piektdienas vakaru no tevis ir jāmūk prom :) Galu galā, ja tā ir zole, ar ko viņš tur nodarbojas, es jau nebūšu tas, kas mācēs pateikt.


Bet ja nopietni, man sāk likties, ka tu sevi esi pārlieku ieprogrammējusi uz kopdzīvi/ģimenes dzīvi/sauc-kā-gribi. Tev liekas, ka viss ir labi/forši/feini, ka viņš ir jauks/mīļš/superīgs- tev itin viss viņā patīk un pieļaut iespēju, ka kādreiz varbūt kaut kas būs savādāk, tev negribas. Kā mums patīk visu idealizēt un domāt, ka dzīvojam skaistā pasaulē, bet realitātē daudzkas ir savādāk. No gaišās puses tas viss ir saprotami, tikai es tevi kādu dienu negribētu redzēt tās sievas lomā iekš citāta, kuru norādīju pirmajā rindkopā :)